Jau pusotrs gads ir pagājis kopš darbojos Investoru Klubā un attiecīgi arī gandrīz tikpat ilgs laiks ir pagājis kopš pēdējā ieraksta šeit.
Investoru Klubā mums iet lieliski – aug biedru skaits, rīkojam lielākus un lielākus pasākumus, būvējam aizvien spēcīgāku investoru kopienu Latvijā, esam izveidojuši spēcīgu komandu, kura ik dienu nodrošina mūsu biedrus ar investīciju aktualitātēm, viedokļiem un analīzēm.
Varētu vēl un vēl turpināt par sasniegto, par visu labo un nākotnes plāniem, bet ne par to ir šis ieraksts.
Ieraksts ir par to, ka es pilnībā apzinos, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vēl nav tajā personīgo finanšu stadijā, lai veiktu investīcijas finanšu tirgos aktīvi un patstāvīgi un tāpēc viņi nav Investoru Kluba mērķauditorija.
Tajā pašā laikā es uzskatu, ka lielākai daļa Latvijas sabiedrības ir liels potenciāls būt par aktīviem investoriem, kuri paši rūpējas par saviem līdzekļiem, un tieši tāpēc es ar šo blogu mēģināšu palīdzēt ātrāk nokļūt tādā personīgo finanšu stāvoklī, lai būtu iespēja veikt investīcijas patstāvīgi.
Kā tas izpaudīsies?
Es plānoju atjaunot šajā blogā publicēto būtiskāko saturu. Daļa no šeit tapušajiem ierakstiem ir vairāk nekā 5 gadus veci. Šajā laikā ir mainījusies tirgus situācija, kā arī dažos jautājumos, iespējams, ir mainījusies mana attieksme pret konkrētiem personīgo finanšu aspektiem.
Tātad atjaunošu agrāk rakstīto saturu un centīšos ik pa laika uzrakstīt ko jaunu. Uzreiz gan jāpiebilst, ka šajā jomā neko unikāli jaunu nevar uzrakstīt.
Kā ir teicis Wallstreet Journal autors Jason Zweig: “Mans pienākums ir vienas un tās pašas pamata lietas aprakstīt neskaitāmi daudzos veidos.” Tas nav precīzs citāts, bet šādu redzu arī savu misiju.
Šajā blogā pieejamais saturs arī turpmāk būs bez maksas lasāms un pieejams ikvienam interesentam.
Ja šo lasāt, tad jau esat kādā no manām kontaktu listēm. Ja nu tomēr par šo uzzinājāt, bet neesam ne paziņas sociālajos tīklos vai neesat parakstījies uz jaunumu vēstules saņemšanu, tad, lūdzu, šo mainām.
Pavisam drīz jau sekos pirmie aktualizētie ieraksti.
Šis finanšu plāna piemērs ir daļa no finanšu plānu piemēru rakstu sērijas. Saites uz pārējiem finanšu plānu piemēriem meklē šeit: Finanšu plāna piemēri
Lai varētu izveidot finanšu plānu, tad būtu jāsāk ar situācijas noskaidrošanu. Tā kā šis ir tikai plāna piemērs, kurš ir balstīts uz izdomātu teorētisku jauno ģimeni, tad izvirzīsim sekojošus pieņēmumus.
Jaunā ģimene, 4 cilvēki. Abiem vecākiem ir 32 gadi, bērniem ir 2 un 4 gadi. Bērni iet bērnudārzā, savukārt abi vecāki strādā algotus darbus. Katrs no vecākiem saņem 2000 eiro lielu algu pirms nodokļu nomaksas.
Algas ienākumi pēc nodokļu nomaksas mēnesī kopā ir 2 944 eiro. Tiek saņemti arī bērnu pabalsti 44 eiro apmērā.
Kopējie jaunās ģimenes ienākumi mēnesī ir 2 988 eiro
Jaunā ģimene nupat ir spērusi vairākus lielus soļus savā dzīvē:
Mājoklis: Ir iegādāts 3 istabu dzīvoklis jaunajā projektā par 120 000 eiro. Īpašuma iegādei tika izmantots hipotekārais kredīts ar termiņu 30 gadi, piesaistīts ALTUM galvojums, kredīta ikmēneša maksājums ir 433 eiro, savukārt vēl 57 eiro tiek maksāti par apdrošināšanu. Kopējais mēneša maksājums 490 eiro.
Mājokļa iekārtošana: Mājokļa iekārtošanai nebija uzkrāti līdzekļi, taču dzīvot dzīvoklī gribējās uzreiz, tāpēc tika paņemts patēriņa kredīts 15 000 eiro apmērā uz 10 gadiem ar likmi 7.9% mājokļa iekārtošanai (virtuve, sadzīves tehnika, mēbeles). Kredīta maksājums ir 182 eiro mēnesī.
Auto: Papildus tam visam tika aizvietots vecais auto ar mazlietotu auto. Auto tika iegādāts operatīvajā līzingā ar termiņu 5 gadi. Iegādes vērtība bija 20 000 eiro, 10% pirmā iemaksa, atlikusī vērtība pēc 5 gadiem 6000 eiro, līzinga likme 2.29% gadā. Mēneša maksājums ir 223 eiro. Papildus tam ir jāveic 67 eiro mēnesī KASKO un OCTA apdrošināšanas maksājums. Kopējais mēneša maksājums 290 eiro.
Šie bija 3 lielāki un būtiskākie pieņēmumi. Tālāk varam atgriezties pie ierastās plāna formas:
Saistības:
Hipotekārais kredīts: 114 000 eiro
Patēriņa kredīts: 15 000 eiro
Auto līzings: 18 000 eiro
Aktīvi:
Dzīvoklis: 135 000 eiro (iegādes vērtība + iekārtošana)*
Jaunās ģimenes gadījumā optimāls neparedzētu līdzekļu apmērs varētu būt 1200 eiro. Tā kā ģimene ir liela, iekārtu un ierīču ir daudz, tad ir gana augsta varbūtība vairākām no tām iziet no ierindas vienlaicīgi. Lai šādos gadījumos nebūtu jāņem dārgi patēriņa kredīti, tad ir jāizveido neparedzēto līdzekļu uzkrājums 1200 eiro apmērā.
Tā kā uzkrājumiem var novirzīt 400 eiro mēnesī, tad šī mērķa sasniegšanai vajadzēs 3 mēnešus.
Dārgo kredītu pirmstermiņa atmaksa
Nākamais solis ir dārgo kredītu pirmstermiņa atmaksa. Tā kā jaunā ģimene bija aizņēmusies patēriņa kredītu 15 000 eiro apmērā ar likmi 7.9% gadā, tad būtu jāsāk ar šī kredīta atmaksu pirms var sākt veikt ilgtermiņa uzkrājumus.
Neparedzētu līdzekļu uzkrājuma izveidošana aizņēma 3 mēnešus, attiecīgi šī kredīta atlikušais termiņš ir 9 gadi un 9 mēneši, savukārt kredīta atlikuma summa ir 14 751 eiro.
Šajā brīdī ik mēnesi veicam papildus iemaksu 400 eiro apmērā šī kredīta dzēšanai. Tā rezultātā nākamo 28 mēnešu laikā viss patēriņa kredīts ir nomaksāts. Un tā kā kredīts tika atmaksāts pirms termiņa, tad tika ietaupīti 5 000 eiro procentu maksājumos, salīdzinot ar scenāriju, ja tiktu veikts noteiktais ikmēneša maksājums visus 10 gadus.
Pēc 31 mēneša ir izveidots neparedzētu līdzekļu uzkrājums un ir nodzēstas dārgās saistības. Tagad var ķerties klāt 3.soļa izpildei.
Drošības spilvens
Vēlamais drošības spilvena apmērs ir 6 mēnešu izdevumu apmērā. Pēc dārgā kredīta atmaksas ģimenes ikmēneša izdevumi ir 2 406 eiro. Tātad ir jāuzkrāj līdzekļi 6 * 2 406 = 14 436 eiro apmērā.
Uzkrājumiem ir pieejami 582 eiro mēnesi, attiecīgi drošības spilvena izveidei ir nepieciešami 25 mēneši.
Kopš plāna veidošanas uzsākšanas ir pagājuši 56 mēneši. Ir pietuvojies līzinga termiņa beigu datums. Jaunā ģimene nolemj pirkt jaunu auto un izdodas esošo auto iedot kā pirmo iemaksu nākamajam auto. Tā rezultātā maksājumi paliek nemainīgi.
Pēc drošības spilvena izveides, bilance izskatās šādi:
Saistības:
Hipotekārais kredīts: 100 978 eiro
Auto līzings: 18 000 eiro
Aktīvi:
Dzīvoklis: 135 000 eiro (iegādes vērtība + iekārtošana)**
Auto: 20 000 eiro
Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem: 1 200 eiro
Drošības spilvens: 14 436 eiro
Kopējais turīgums:
51 658 eiro
Var secināt, ka rīkojoties pēc finanšu plāna soļiem, kopējais turīgums 56 mēnešu laikā ir pieaudzis par 43 658 eiro.
Pēc drošības spilvena izveides var sākt domāt par uzkrājumu veikšanu
Uzkrājumi ar nodokļu atvieglojumiem
Ceturtais solis paredz veikt uzkrājumus ar nodokļu atvieglojumiem. Tā kā katram no vecākiem atalgojums ir 2 000 eiro pirms nodokļu nomaksas, tad katrs no viņiem var veikt uzkrājumus 200 eiro apmērā tādos uzkrājumos, par kuriem par saņemt nodokļu atvieglojumus.
Šajā brīdī var šo soli apvienot ar piekto soli jeb uzkrājumu bērnu nākotnei. Tiek nolemts katram no bērniem veikt uzkrājumu 50 eiro apmērā ik mēnesi.
Tā kā kopš plāna īstenošanas uzsākšanas ir jau pagājuši gandrīz 5 gadi, tad vecākajam bērnam jau ir 9 gadi, bet jaunākajam 7 gadi. Veicot katram no bērniem 50 eiro uzkrājumu mēnesī attiecīgās iemaksu summas līdz bērnu 19 gadu vecumam būs 6000 eiro un 7200 eiro.
Visticamāk, izdosies realizēt arī kādu kapitāla pieaugumu, tādējādi būs uzkrātas jau diezgan solīdas summas bērnu atbalstam izglītības apmaksai.
Tātad 100 eiro no pieejamajiem 400 eiro uzkrājumiem ar nodokļu atvieglojumiem tiek novirzīti bērnu uzkrājumiem.
Atlikušos 300 eiro varētu novirzīt dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājumu polisēs. Tie būs ilgtermiņa uzkrājumi ar termiņu vismaz 10 gadi, attiecīgi arī ieguldīšanas stratēģijas vajadzētu izvēlēties tādas, kurās ir pēc iespējas vairāk akciju, tādējādi ļaujot naudai laika gaitā strādāt un pelnīt.
Investīcijas
Pēc šo uzkrājumu veikšanas vēl paliek 182 eiro citiem uzkrājumiem. Šos līdzekļus varētu ieguldīt ETFos vai arī izmantot kādu no banku piedāvātajiem risinājumiem, piemēram, Swedbank Robur fondus.
Tā mēs esam nonākuši līdz plāna beigām. Plāna ieviešanas rezultātā ģimene 5 gadu laikā būs izveidojusi neparedzētu gadījumu uzkrājumu, atmaksājusi dārgo kredītu un izveidojusi 6 mēnešu drošības spilvenu.
Šie pirmie trīs soļi palīdzēs daudz drošāk vadīt dzīvi uz priekšu. Nebūs jābaidās no īstermiņa satricinājumiem, pat ilgstošāks bezdarbs būs salīdzinoši viegli pārdzīvojams, pateicoties drošības spilvenam.
Ja šie soļi netiktu izpildīti, tad visu laiku pastāvētu risks ļoti ātri nokļūt lielās problēmās.
Protams, jaunajai ģimenei var būt pavisam citādāka tēriņu struktūra. Var būt mazāki izdevumi kādā no kategorijām un uzkrājumiem var palikt krietni vairāk, taču šajā gadījumā, manuprāt, ir diezgan optimāla situācija.
Mājokļa vērtība nav pārāk liela attiecībā pret ienākumiem (plašāk lasi: Cik dārgu mājokli pirkt?) Arī auto kopējie izdevumi nepārsniedz 20% no ienākumiem.
Pēc dārgā kredīta nomaksas uzkrājumiem tiek novirzīti gandrīz 20% no ienākumiem, kas, manuprāt, jau ir tīri solīds līmenis. Protams, vairāk būtu vēl labāk, bet 20% ir ļoti labs sākums. Tā kā ienākumi tiek saņemti algas veidā, tad ir iespēja ik gadu saņemt nodokļu atvieglojumus par uzkrājumiem dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu. Kopējais atgūstamais apmērs ir 980 eiro gadā, ko būtu vēlams papildus novirzīt uzkrājumiem.
Lai arī varētu vēlēties, ka varbūt sākotnējā posmā būtu veikti vairāk uzkrājumi vai būtu uzņemtas mazāk saistības, tomēr nereti dzīvē cilvēki izdara lielākus lēcienus, lai dzīvotu labāk šodien. Tas, protams, saistās ar riskiem, tomēr realitātē tā mēdz darīt.
Šajā piemērā vēlējos attēlot kaut cik reālistisku piemēru gan ar labiem lēmumiem, gan ar lēmumiem, kuru seko novēršanai ir nepieciešami daži gadi. Domāju, ka man tas ir izdevies.
Vēl jāpiebilst, ka šis ir tikai ieskaits tajā, kā izskatās pilnvērtīgs finanšu plāns. Pilnvērtīgā finanšu plānā apskatām visus uzstādītos un vēlamos mērķus. Ņemot vērā visus datus, mēģinām saprast, kāda varētu būt potenciālā vecuma pensija un kā rīkoties, lai sasniegtu vēlamo apmēru, ja ekspektācijas nesakrīt ar prognozi. Vēl rūpīgi izskatām visas saistības, apskatām pašreizējos uzkrājumus. Ja nepieciešams veicam izmaiņas, utt.
Atruna: Finanšu plānu piemēri ir tikai piemēri. Tajos rakstīto nevar uzskatīt par rekomendāciju vai ieteikumu veikt vai neveikt konkrētas darbības katrā individuālajā gadījumā.
Veiktajiem aprēķiniem ir tikai ilustratīva nozīme, tie var būt neprecīzi, taču atspoguļo situāciju kopumā. Vairāki faktori tiek pieņemti konstanti. Realitātē nekas nav konstants un jebkurš faktors ir pakļauts potenciālām izmaiņām.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Dalies ar rakstu un komentē to šeit:
*Protams, var diskutēt cik daudz un vai vispār uzlabojumu vērtību var iekļaut dzīvokļa cenā. Tomēr skaidrs ir viens, ka vienādi dzīvokļi jaunajā projektā būs atšķirīgās cenās, ja viens no tiem būs aprīkots, bet otrs nē.
**Plānā speciāli nav ņemta vērā inflācija. No vienas puses normālos apstākļos pieaugtu gan ienākumi, gan izdevumi, gan arī pieaugtu nekustamā īpašuma vērtība. Lai izveidotu plānu, pieturamies pie konstantiem lielumiem.
Šis finanšu plāna piemērs ir daļa no finanšu plānu piemēru rakstu sērijas. Saites uz pārējiem finanšu plānu piemēriem meklē šeit: Finanšu plāna piemēri
Otrajam scenārijam, veidojot finanšu plāna piemēru jaunajiem profesionālim, esmu izvēlējies cilvēku, kuram nav ne saistību, ne arī aktīvu.
Šajā scenārijā tiek sastādīts plāns, kā sākt veidot uzkrājumus un kādas ir veicamās darbības. Arī šoreiz pieturēšos pie ierakstā Pirmie soļi minētajiem soļiem.
Scenārija pieņēmumi:
Kopīgie pieņēmumi visiem scenārijiem: Cilvēks. Jaunais profesionālis. 28 gadus vecs. Dzīvo viens. Strādā un dzīvo Rīgā. Saņem 2 000 eiro bruto (pirms nodokļiem) algu.
Šajā scenārijā varam pieņemt, ka cilvēks iepriekš ir dzīvojis no algas līdz algai, saņemot un tērējot 892 eiro mēnesī. Cilvēkam radās iespēja saņemt paaugstinājumu vai nomainīt darba vietu ar augstāku atalgojumu. Saņemot jau augstāku atalgojumu, scenārija varonis nolemj brīvos līdzekļus novirzīt uzkrājumiem.
Ņemot vērā manis rakstīto ierakstā Pirmie soļi, pats pirmais solis ir izveidot neparedzēto gadījumu fondu. Šajā gadījumā pieņemsim, ka pietiek ar 50o eiro.
Šajā gadījumā tas nav grūti. Pēc mēneša tie jau ir uzkrāti.
Tā kā saistību nav, tad var virzīties uz 3.soļa izpildīšanu, t.i. izveidot 6 mēnešu izdevumu uzkrājumu. Šajā gadījumā nepieciešamā summa ir 6 x 922 = 5532 eiro
Šos līdzekļus jāuzkrāj tādā bankas kontā, kam ir viegli piekļūt, piemēram, krājkontā.
5532 eiro uzkrāšanai būs nepieciešami 11 mēneši.
Pirmo 3 soļu izpilde šajā scenārijā aizņēma 1 gadu.
Tālāk virzāmies uz 4.soli, t.i. veikt uzkrājumos tādos instrumentos, kuriem tiek piemēroti nodokļu atvieglojumi. Latvijā tie ir dzīvības apdrošināšana ar līdzekļu uzkrāšanu un 3.pensiju līmenis. Par ieguldījumiem šādos instrumentos var iegūt nodokļu atvieglojumus par summu, kas nepārsniedz 10% no bruto algas.
3.pensiju līmenī uzkrātajiem līdzekļiem var piekļūt no 55 gadu vecuma, taču dzīvības apdrošināšanai ar uzkrājumu jau pēc 10 gadiem. Scenārijā izvēlētais cilvēks ir 28 gadus vecs. Līdz 55 gadu vecumam ir 27 gadi. Uz šādu termiņu nav vairs diez ko izdevīgi ieguldīt 3.pensiju līmenī.
Tātad izvēlamies dzīvības apdrošināšanu ar līdzekļu uzkrājumu. Tā kā cilvēks ir jauns, tad šim uzkrājumam var izvēlēties agresīvu ieguldījumu stratēģiju.
Izvēloties pakalpojumu sniedzēju ir jāpievērš uzmanība komsiju apjomiem, cik viegli ir veikt iemaksas, cik viegli ir noslēgt līgumu, ieguldījumi utt.
Konkrētu ieteikumu nesniegšu, taču varu atklāt, ka pats izmantoju Swedbank piedāvātos pakalpojumus. Ļoti ērta līguma noslēgšana internetbankā, vienas no zemākajām komisijām Latvijā, nav potenciālo interešu konfliktu ar ieguldījumiem savas grupas uzņēmumu pārvaldītajos fondos. Es esmu izvēlējies aktīvā pieauguma stratēģiju. Jāatzīmē, ka tā ir agresīva un var būt ar augstu svārstīgumu.
Atgriežoties pie scenārija. Bilance pēc 1 gada ir šāda.
Saistības:
Saistību nav.
Aktīvi:
500 eiro uzkrājums neparedzētiem gadījumiem
5532 eiro drošības spilvens
Uzkrājumiem pieejamā summa 500 eiro mēnesī.
No otrā gada 200 eiro mēnesī tiek novirzīti dzīvības apdrošināšanā ar līdzekļu uzkrājumu.
Atlikušo 300 eiro ieguldīšana ir atkarīga no tā, kādi ir cilvēka nākotnes mērķi.
Ja ir plāns iegādāties savu nekustamo īpašumu, tad var veidot uzkrājumus īpašuma iegādei nepieciešamajai pirmajai iemaksai. Ja tāda plāna nav, tad līdzekļus var novirzīt ieguldījumiem.
Šajā vietā varam sadalīt scenāriju divos apakšscenārijos.
2.1. Tiek plānots iegādāties īpašumu
Šo summu šobrīd droši īstermiņā nav kur ieguldīt. Tāpēc to vajadzēs uzkrāt parastā norēķinu kontā. Pieņemsim, ka ir plāns uzkrāt līdzekļus 2 gadus un tad iegādāties nekustamo īpašumu.
Pa 2 gadiem tiek uzkrāti 24*300 = 7200 eiro. Tam vēl var pieskaitīt atgūto nodokļu atmaksu 480 eiro apmērā par pirmajā gadā veiktajām iemaksām dzīvības apdrošināšanā ar līdzekļu uzkrājumu. Kopā 7680 eiro
Bilance pēc 2 gadu uzkrāšanas ( kopā pagājuši 3 gadi).
Saistības:
Saistību nav.
Aktīvi:
500 eiro uzkrājums neparedzētiem gadījumiem
5532 eiro drošības spilvens
4800 eiro uzkrāti dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu (200×24=4800 eiro. Gala summa būs citādāka, jo līdzekļi tiek ieguldīti finanšu tirgos, kas “uz vietas nestāv”)
7680 eiro uzkrājums norēķinu kontā nekustamā īpašuma iegādei
Pieņemsim , ka viss uzkrājums tiek izmantots īpašuma iegādei. Pēc īpašuma iegādes izdevumu struktūra saglabājas iepriekšējā. Kredīta mēneša maksājums ir vienāds ar mājokļa īres maksu.
Īpašums tiek iegādāts 3 gadus pēc uzkrājumu sākšanas. Šajā brīdī ir puslīdz optimāla situācija. Ir uzņemtas kredītsaistības, bet ir līdzekļi neparedzētiem gadījumiem un drošības spilvens 6 mēnešu izdevumu apmērā. Nekad nedrīkst pieļaut situāciju, ka esi vienas algas attālumā līdz bankrotam vai ka ir jāņem kredīts, lai samaksātu ikmēneša maksājumus.
Ir jau pagājuši 3 gadi no scenārija sākuma. Sākoties 4. gadam, būtu jāpārskata nākotnes plāni un tad jāizvēlas nākamās veicamās darbības.
Un tagad atgriezīsimies pie otrā apakšscenārija.
2.2. Līdzekļu novirzīšana ieguldījumiem.
Konkrētus ieteikumus ieguldījumiem šajā ierakstā nesniegšu. Par atsevišķiem ieguldījumu veidiem esmu jau rakstījis iepriekš. Es priekšroku dodu ieguldījumiem finanšu tirgos. Ja tiek plānots ieguldīt ilgtermiņā, tad viens no labākajiem variantiem būs biržas tirgotie fondi. Ieguldot ilgtermiņā, jaunam profesionālim lielāko portfeļa daļu vajadzētu ieguldīt akciju ETF. Jā, akciju ETF ir augstāks svārstīgums, taču vēsturiski akciju tirgi ir nodrošinājuši krietni augstāku ienesīgumu nekā obligācijas.
Bilance pēc 3 gadiem šajā scenārijā:
500 eiro uzkrājums neparedzētiem gadījumiem
5000 eiro uzkrājums ar 5% ienesīgumu
4800 eiro uzkrājums dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu
7680 eiro ieguldījums finanšu tirgos.
Pēdējo divu punktu uzkrājumu summa var krietni atšķirties atkarībā no tirgus svārstībām.
Ar šo noslēdzam scenāriju. Esmu paradījis, kā 3 gadu laikā tikt pie pieklājīgiem uzkrājumiem un to rezultātā spēt iegādāties nekustamo īpašumu vai sākt veidot ieguldījumu portfeli.
Atruna: Finanšu plānu piemēri ir tikai piemēri. Tajos rakstīto nevar uzskatīt par rekomendāciju vai ieteikumu veikt vai neveikt konkrētas darbības katrā individuālajā gadījumā.
Veiktajiem aprēķiniem ir tikai ilustratīva nozīme, tie var būt neprecīzi, taču atspoguļo situāciju kopumā. Vairāki faktori tiek pieņemti konstanti. Realitātē nekas nav konstants un jebkurš faktors ir pakļauts potenciālām izmaiņām.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Šajā laikā, kad daudzās dzīves jomās tērējam mazāk nekā agrāk, taču citās varbūt pat vairāk, ir vērts vēlreiz paskatīties uz saviem tēriņiem, padomāt par lielajām lietām un izveidot savu finanšu plānu.
Lai ievirzītu domas, vēlreiz pārpublicēju vienu no garākajiem un, manuprāt, vienu no labākajiem rakstiem, kādu man šeit ir izdevies uzrakstīt.
Patīkamu lasīšanu!
Latte faktors
Lattes faktors ir viens no plašāk lietotajiem piemēriem, lai attēlotu to, cik daudz naudas ilgtermiņā tiek iztērēts kādam konkrētam ieradumam un kādas ir šī ieraduma opportunity cost jeb neizmantoto iespēju izmaksas. Rakstā 240 tūkstoši eiro par kafiju? sniedzu aprēķinu, kā nepērkot ik darba dienas rīta kafiju un šo naudu ieguldot aktīvās karjeras laikā izveidot 240 tūkstošu eiro vērtu portfeli. Lai arī kafija ir tikai kā piemērs, šo pašu aprēķinu principu var pielietot citiem salīdzinoši nelielajiem ieradumu izdevumiem, kā piemēram rīta bulciņa, cigaretes, utt.
Rakstu uzrakstīju pirms 3
gadiem. Ja pieņemtu, ka 3 gadu laikā nevienā dienā es nebūtu nopircis nevienu
rīta kafiju, ietaupīto naudu būtu ieguldījis ar 8% gada ienesīgu, tad šobrīd
man jau vajadzētu būt ap 2 200 eiro lielam uzkrājumam. Nav maz! Vai man tāds
ir? Protams, ka nav! Neviens normāls cilvēks nedomā un nerīkojas tik striktos
rāmjos! Taču ir uzkrājumi, kas aug ievērojot principu – tērē mazāk nekā nopelni.
Pastāv arī viedoklis, ka šādai nelielai izdevumu pozīcijai nav vērts pievērst uzmanību, ja rīta kafija sagādā baudu un paraduma maiņa būtu liels emocionāls slogs.
Tomēr, ja kafija nav vienīgā ikdienas izdevumu pozīcija, kuru varētu uztvert par lieku, vairāku tēriņu ikdienas summa var būt iespaidīga. Sarkasma pilns tvīts par šo pašu tēmu:
Par katru atsevišķo
izdevumu pozīciju var diskutēt, taču nešaubos, ka ir pietiekami daudz cilvēki
Latvijā ar līdzīgu darba dienas izdevumu struktūru un apjomu. Ja pielietojam 50
eiro dienā izdevumus, 8% ienesīgumu un 40 gadu periodu, tad opportunity cost
šajā scenārijā ir ap 5 miljoniem eiro.
Nav tā, ka var neēst un vispār
neko netērēt, taču ikdienas šāda tipa izdevumu diapazons ir gana plašs. Ja
skatās uz kopumu, tad ir vērts veikt izmaiņas un atteikties no lietām, kas
sagādā vismazāk prieka vai tieši otrādi nodara vislielāko postu.
Šis gan ir salīdzinoši ekstrēms piemērs, taču 20 eiro dienā iztērēt sabiedriskajam transportam, pusdienām, kafijai un kādai uzkodai, strādājot Rīgas centrā, ir pavisam reāli.
Šādi it kā nevainīgu un
salīdzinoši nenozīmīgu latte faktoru esam pārvērtuši par multimiljonu opportunity
cost problēmu. Vai šāda problēma eksistē, var saprast tikai pats cilvēks.
Tās identificēšanai vislabākais veids ir sekot līdzi izdevumiem.
Ja jautāsiet nejauši izvēlētam cilvēkam uz ielas, vai viņš seko līdzi savām
izmaksām. Gandrīz visos gadījumos atbilde būs ar lielāku vai mazāku pārliecību
apstiprinoša. Taču, ja jautāsiet, cik tad ir aizgājis konkrētam lietām, jomām
vai kategorijām, tad atklāsies, ka nemaz tik ļoti jau netiek sekots līdzi
izmaksām.
Vismaz vienu kalendāro
mēnesi, taču vēlams 3 mēnešus, ir jāseko līdzi visām savām izmaksām un tās
jāuzskaita. To var darīt blociņā, kladē, excelī, aplikācijās vai pat speciālās
programmās. Visticamāk, jau pēc pirmā mēneša varēs izdarīt secinājumus par
ikdienas tēriņiem, kuriem varētu piedēvēt lattes faktora īpašības.
Pēc tēriņu identificēšanas var sākt to maiņu. Kādam būs vienkāršāk mainīties kardināli, citam būs nepieciešami mazi solīši.
Ja lattes faktora izdevumi ir nelieli, tad, iespējams, tiem nav vērts veltīt daļu sava emocionālā kapitāla ieradumu maiņai. Tā vietā ir vērts apskatīt tā saucamās lielo izdevumu pozīcijas. Mājokļa un transporta izdevumi tipiski ir vislielākās pozīcijas. Sāksim ar transporta izmaksām.
Transports
Ja vien nedzīvo
komfortabla kājām gājiena vai velo brauciena attālumā no darba vietas,
transporta izdevumi ir vērā ņemama izdevumu pozīcija. Tie var būt sākot no
pārdesmit eiro mēnesī sabiedriskajam transportam līdz pat vairāku tūkstošu
apmēram, braucot ar luksusa klases auto.
Vēlreiz vēlos pievērsties
personīgā transporta jeb vieglā auto izmaksām un to opportunity cost jeb
neizmantoto iespēju izmaksas.
Cik izmaksā braukt jaunā BMW X6 un to mainīt ik pēc 3 gadiem? BMW agrāk piedāvāja kalkulatoru (diemžēl vairs nav atrodams) šādiem aprēķiniem un aptuvenās izmaksas ir ap 1 127 eiro mēnesī. 30 gados tiktu nomainīti 10 šādi vai līdzvērtīgi auto un kopā iztērēti 643 409 eiro. Savukārt, ja ikmēneša maksājumu ieguldītu ar ienesīgumu 7% gadā, portfeļa vērtība pēc 30 gadiem sasniegtu gandrīz 1.9 miljonus eiro. Bloga raksts par šo atrodams: Luksus auto vai 1.8 miljonu eiro portfelis
Pirmajā gadījumā ir
iztērēti 643 tūkstoši eiro un nekas pāri nepaliek, pat ne auto, jo tas tiek
lietots operatīvā līzinga ietvaros. Otrajā gadījumā ir 1.8 miljonus eiro vērts
ieguldījumu portfelis.
Protams, braukt vajag un bieži vien auto ir nepieciešamība nevis luksuss. Tāpēc būtu naivi iedomāties, ka visu šo summu ir iespējams novirzīt ieguldījumiem. Kā alternatīvu vēlos piedāvāt savu pieredzi ar mazlietotu auto, par kura izmaksām lietošanas periodā rakstīju Manas auto izmaksas . Man auto izmaksāja ap 400 eiro mēnesī. Protams, izmaksas var būt vēl zemākas, taču nevēlos tukši teoretizēt, bet gan izmantot reālu piemēru.
Ja personai tomēr X6 sniegtais
“statuss” nav nozīmīgs un pietiek ar auto, kura izmaksas ir ap 400 eiro mēnesī,
tad atlikušos 700 eiro var ieguldīt labākai dzīvei nākotnē. Ik mēnesi ieguldot
700 eiro ar ienesīgumu 7% gadā pēc 30 gadiem portfelis sasniegs ap 1.16
miljonus eiro. Lūk, arī vienkāršota versija tam, cik izmaksā “statuss”.
Tas nenozīmē, ka nevienam
nevajadzētu braukt ar luksusa auto. Svarīgākais ir apzināties to, cik šāds auto
patiesi izmaksā gan tiešajās izmaksās, gan potenciāli negūtajās iespējās jeb
kādas ir tā opportunity costs.
Vēl šodienas apstākļos un
galvaspilsētā mītošajiem nevajadzētu aizmirst par tādām iespējām kā
sabiedriskais transports, taksis un koplietošanas auto pakalpojumi. Dzīvojot
tuvu darba vietai un/vai pilsētas centrā, personīgais auto ar savām salīdzinoši
augstajām fiksētājām izmaksām var būt lieks luksuss.
Ja ģimenē ir 3 vai vairāk cilvēki, tad auto nepieciešamība un izdevīgums pieaug līdz ar katru nākamo ģimenes locekli. Un šajā vietā ir vērts atcerēties starpību izmaksās starp luksusa auto un parastu auto, kas tikpat labi izpilda bāzes funkciju.
Jāatceras, ka nav tikai melns vai balts jeb luksusa auto vai nekāds auto. Ir daudz dažādi varianti un racionāla izvēle var spēlēt ļoti nozīmīgu lomu ilgtermiņa turīguma.
Mājoklis
Mājokļa izmaksas nereti
ir izdevumu pozīcija ar augstāko īpatsvaru. Arī mājokļa izmaksu apjoms var
variēt pat vairākas reizes atkarībā no izvēlētās dzīvesvietas, mājokļa veida un
tā platības. Mājokļa izmaksas var būt no dažiem simtiem mēnesī studentam līdz
pāris tūkstošiem eiro lielai ģimenei lepnā privātmājā vai ekskluzīvā dzīvoklī.
Protams, pastāv nekustamā īpašuma tirgus, kas nosaka attiecīgus īpašumu īres
vai iegādes cenas, kuras normālos apstākļos nav iespējams apiet.
Pie noteikta turīguma
līmeņa lielākā izmaksu atšķirība veidosies atkarībā no izvēlēta īpašuma veida,
atrašanās vietas un platības. Tā kā amplitūda ikmēneša izmaksām ir ļoti liela,
tad tieši mājokļa izvēlei būtu jāvelta vislielākā uzmanība.
Gadās tā, ka cilvēki ik
dienu meklē izdevīgākos variantus, kā lētāk nopirkt tualetes papīru vai pienu,
taču izvēloties nekustamo īpašumu ļoti ātri un emocionāli pieņem lēmumu,
neveicot nopietnus aprēķinus.
Izvēloties mājokli ir
jāņem vērā gan tā iegādes vai īres izmaksas, gan sabiedrisko pakalpojumu
sagaidāmās izmaksas, gan mājokļa atrašanās vieta attiecībā pret darba vietu,
pret bērnudārziem un skolām (ja tas ir aktuāli) un attiecīgās paredzamās
transporta izmaksas. Pat lielai ģimenei ar pietiekamiem ienākumiem ir gana
plašas mājokļa izvēles iespējas, sākot ar lētākiem dzīvokļiem sērijveida ēkās,
salīdzinoši nelielām privātmājām Pierīgā un stundas brauciena attālumā no Rīgas
un beidzot ar ekskluzīvām privātmājām Jūrmalā, Mārupē un Mežaparkā un lielas
platības dzīvokļiem Rīgas centrā un jaunajos projektos.
Negribu minēt, cik varētu
būt zemākais izmaksu līmenis, taču atšķirības starp ekonomisku un vidēju
variantu var būt daži simti eiro mēnesī, savukārt starp vidēju un ekskluzīvu
līdz pat pāris tūkstošiem eiro.
Tāpat Latvijā pagaidām salīdzinoši maz cilvēku domā par to, cik prātīgi ir dzīvot vienā un tajā pašā mājoklī visu mūžu. Ar to saprotot cilvēkus, kas turpina dzīvot vienatnē vai divatā lielās privātmājās pēc bērnu pieaugšanas un izvākšanās. Izvēloties mazāku mājokli varētu ievērojami samazināt mājokļa uzturēšanas izmaksas.
Latte + transports+ mājoklis
Ja iedomājamies divas
jaunās ģimenes ar ienākumiem ap 2 tūkstošiem eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas,
kuras dzīvo kardinālu atšķirīgus dzīvesveidus.
Viena ģimene rūpīgi veic aprēķinus pirms lielo izmaksu pozīciju (mājoklis,
transports) iegādes un cenšas izvairīties no lattes faktora tēriņiem un
nozīmīgu daļu no ienākumiem novirza uzkrājumiem. Tā rezultātā izdodas 20% no
ienākumiem jeb 400 eiro mēnesī novirzīt uzkrājumiem.
Otra ģimene dzīvo “gāzi grīdā”, izvēlas “statusa” auto, dzīvo ienākumiem
neatbilstoši dārgā mājoklī, nepievērš uzmanību lattes faktoriem un nedomā par
uzkrājumiem nākotnei. Tā rezultātā no mēneša uz mēnesi sanāk dzīvot no alga
līdz algai un nekādi uzkrājumi arī neveidojas.
Novirzot uzkrājumiem 400
eiro mēnesī(uzkrājuma apjoms pieaug līdz ar inflāciju, 3% gadā) un spējot
saņemt 8% ienesīgumu gadā, pirmajai ģimenei pēc 30 gadiem būs ieguldījumu
portfelis gandrīz 800 tūkstošu eiro apmērā.
Pirmā ģimene varēs relaksēti baudīt vecumdienas un pārāk neuztraukties par to, vai ar valsts pensiju pietiks izdzīvošanai, taču otrajai ģimenei nāksies paļauties tikai uz valsts pensiju sistēmu.
Ja par visiem 3 minētajiem tēriņu veidiem ir padomāts, ir veiktas apzinātas izvēles – lieliski! Ja vēl nav, nekad nav per vēlu sākt!
Apzināta tērēšana
Nobeidzot tēmu par tēriņiem, vēlos padalīties ar kādu budžeta veidošanas metodi.
Parasti, veidojot
budžetu, iesaka noteikt konkrētas kategorijas, tajās tērējamos apmērus un pēc
tam stingri pieturēties tiem. Tomēr dzīve pierāda, ka tas nav iespējams. Līdz
šim neesmu saticies vai dzirdējis par tādu cilvēku, kurš spētu strikti
pieturēties sastādītajam budžetam. Kādā kategorijā tiek iztērēts vairāk, kādā mazāk,
taču precīzi trāpīt ir gandrīz neiespējami.
Tā rezultātā ik mēnesi nākas vilties, ka sastādītais budžets neatbilst realitātei un pēc biežas vilšanās zūd jebkāda motivācija turpināt domāt par budžetu.
Viens no risinājumiem ir
pielietot finanšu blogera Ramit Sethi budžeta veidošanas principus. Tie ir
sekojoši.
Ir jānokārto pamata
lietas, t.i. mājoklis, transports, uzkrājumi, apdrošināšana un vēl daži citi
fiksētie nepieciešamie izdevumi. Tālāk seko interesantākais.
Katram no mums ir kādas
lietas vai izklaides, kas sagādā īpašu baudu. Kādam īpašu baudu sagādā kurpju
iegāde, kādam lielu prieku sagādā apmeklēt bārus nedēļas nogalē, savukārt citam
vislielāko prieku sagādā ziedošana un palīdzība labdarības iestādēm. Katram
cilvēkam šis laimes jeb baudu sagādājošais faktors ir cits. To ir svarīgi
identificēt un tieši šiem prieku un baudu sagādājošajiem tēriņiem atvēlēt īpaši
lielu daļu no atlikušajiem līdzekļiem. Tajā pašā laikā pārējās lietas, kas
nesagādā prieku, var ļoti ierobežot, lai tās tikai izpildītu tām nepieciešamo
funkciju.
Piemēram, var būt tā, ka ļoti lielu baudu un prieku sagādā apmeklēt interesantus un jaunus restorānus. Tā rezultātā var izvēlēties mēnesī apmeklēt dažus restorānus, bet pārējos izdevumus ierobežot tā, lai tie izpilda funkcijas, piemēram, brokastis ēst tikai mājās, pusdienas ņemt līdzi no mājām un lielāko daļu mēneša dienu ēst mājās gatavotas vienkāršas vakariņas. Tas pats attiecas uz citiem tēriņiem.
Svarīgi ir identificēt to tēriņu jomu, kas sagādā vislielāko baudu un prieku un pārējās apzināti tērēt tikai tik daudz, lai apmierinātu pamata vajadzības.
Nobeigumā
Ja paļaujamies tikai uz
emocijām, ieradumiem, reklāmām, vēlmi pēc statusa un cenšamies dzīvot labāk
nekā kaimiņš, tad būs diezgan grūti veidot turīgumu. Var sanākt sevi ielikt
vāveres ritenī un dzīties pēc nesasniedzamā. Tieši tāpēc ir vērtīgi ik pa
laikam veikt revīziju, izsekot visus savus tēriņus, apdomāt, vai izvēlētais
mājoklis un transportlīdzekļi ir adekvāti un pilda savas funkcijas. Ja izdodas
kaut ko mainīt un tā rezultātā vairāk novirzīt uzkrājumiem – ļoti labi!
Beigās vēlos atgādināt galveno turīguma veidošanas recepti – tērē mazāk nekā nopelni, starpību uzkrāj un ieguldi!
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Iespējams, finanšu plāns ir tieši tas, kas Tev ir vajadzīgs!
____________________________________________
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Pirms nedaudz vairāk nekā 4 gadiem šajā blogā nopublicēju rakstiņu ar nosaukumu: “Neko nedarīt”. Pēdējo dienu siltais laiks un jaukā saule ir atgādinājusi man par šī raksta aktualitāti. Tāpēc šodien to bez izmaiņām pārpublicēju. Jāatzīmē, ka, protams, biznesmenis ir izmantots tikai kā piemērs, tā vietā var būt jebkurš cilvēks ar labiem naudas pārvaldīšanas ieradumiem, spēcīgu uzkrāšanas disciplīnu un nelielām, taču pietiekamām zināšanām ieguldīšanā.
Bij’ tāda anekdote:
Sēž zem palmas bezpajumtnieks, tam pienāk klāt biznesmenis. Abi uzsāk sarunu par dzīvi. Biznesmenis stāsta, cik tam veiksmīgs uzņēmums, cik ilgi un daudz tas strādājis, lai varētu atbraukt atpūsties, vienkārši sēdēt zem palmas, neko nedarīt un baudīt sauli, jūru un skatus. Uz ko bezpajumtnieks atjautā – kādēļ tad tā jāstrādā? Es tāpat sēžu zem palmas, neko nedaru un baudu jūru, sauli.
Neko nedarīt – viens no mērķiem, uz ko cilvēki tiecas. Sapelnīt “lielo naudu”, neko nedarīt un baudīt dzīvi.
Anekdotē abi personāži neko nedara, taču viņu “neko nedarīt” ir atšķirīgi. Jā, abi tajā brīdī bauda sauli, jūru un skatus un neko nedara, bet te arī beidzas viņu kopīgais.
Bezpajumtnieks ir izdarījis izvēli neko nedarīt un vērot sauli un jūru. Viņš var izvēlēties vēl dažas līdzīgas darbības, piemēram, gulēt zem citas šķirnes koka vai sēdēt klajā laukā, vai stāvēt pilsētas laukuma vidū, vērot skatus un neko nedarīt. Taču pie tā viņa izvēles brīvība “lielos vilcienos” beidzas.
Turpretī biznesmenim izvēles brīvība ir krietni plašāka. Viņš var ne tikai darīt to pašu, ko var darīt bezpajumtnieks, bet var aizceļot uz citu pludmali citā pasaules malā, var aizceļot uz citu klimata zonu un paraudzīties uz mūžīgo sasalumu, var nogaršot visu, ko vien sirds kāro, var ar saviem līdzekļiem atbalstīt savu bērnu un radinieku izglītošanos, attīstību un uzlabot to dzīves apstākļus, var nodoties labdarībai un palīdzēt tiem, kam palīdzība ir nepieciešama visvairāk.
“Neko nedarīt” var izpausties dažādi. Bezpajumtnieka gadījumā nekā nedarīšana ir iespējama tikai tik ilgi, kamēr neko nedara. Ja gribas ko mainīt, tad ir jābeidz neko nedarīt un jāķeras klāt pie darīšanas. Biznesmenim nekā nedarīšana ir tikai viena no izvēles iespējām.
Runa ir par izvēles iespējām. Ja nekā nedarīšana ir vienīgā iespēja, tas neder. Ja nekā nedarīšana ir tika viena no daudzām laika pavadīšanas iespējām, lūk tas ir mērķis, ko ir vērts apdomāt.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
____________________________________________
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Pēdējā laikā man būtiski ir pieaudzis darba apjoms, par ko, protams, esmu pateicīgs, kā arī ļoti augstu vērtēju klientu uzticēšanos man. Lielāks darba apjoms likumsakarīgi saistās arī ar vairāk laika veltīšanu darbam un mazāk citām aktivitātēm. Domājot par savu laiku un kā to apzināti pēc iespējas lietderīgāk un pilnvērtīgāk izmantot, atcerējos par pirms 4 gadiem tapušo rakstu Laiks ir nauda.
Nedaudz atjaunoju datus un skaitļus, taču pamata doma nav mainījusies un tā ir tikpat svarīga kā iepriekš. Tāpēc atjauninātā formātā ar rakstu dalos arī šodien.
Laiks ir nauda – tā nereti mēdz aizbildināties, lai pārtrauktu sarunu un izrādītu savu aizņemtību, tomēr šajā frāzē slēpjas daudz kas vairāk.
Runa nav par konsultantiem apmaksājamajām stundām, kur tiešā vārda nozīmē laiks ir nauda, jo ar katru nākamo minūti vai stundu maksājamā summa pieaug.
Šoreiz gribu apspriest to, cik laika mēs pavadām strādājot un kā mēs tērējam nopelnītos līdzekļus. Mēs strādājam, lai nopelnītu. Nopelnīt gribam, lai naudu iztērētu un nopirktu sev nepieciešamos pakalpojumus un preces. Naudas pelnīšana, nav svarīgi vai strādājot algotu darbu vai nodarbojoties ar uzņēmējdarbību, aizņem laiku. Tātad varam izvirzīt sekojošu vienādojumu:
Laiks = Nauda
Ne velti vairums darbinieku ir noteikta algas likme par stundu. Citiem ir noteikta mēnešalga, kas, strādājot pilnu slodzi, paredz samaksu par darba dienu skaitu mēnesī x 8 stundas dienā. No naudas pelnīšanas puses viss ir skaidrs. Ikviens saprot, ka lai nopelnītu 100 eiro ir jāstrādā 10 stundas ar likmi 10 eiro stundā vai 20 stundas ar likmi 5 eiro stundā.
Taču kā ir ar naudas tērēšanu? Parasti šādās kategorijās cilvēki nemēdz domāt.
Piemēram, cik daudz laika ir jānostrādā, lai atļautos ikmēneša izdevumus personīgajām auto, jaunam telefonam, dzīvokļa īrei, apģērbam, izklaidēm?
Aprēķins ir gaužām vienkāršs. Ērtības labad pieņemsim, ka mēnesī vidēji ir 21 darba diena, 8 stundas darba dienā jeb kopā 168 darba stundas mēnesī. Ar šiem skaitļiem jau varam sākt apskatīt dažādas situācijas.
2020.gadā vidējā alga valstī bija 1 143 eiro pirms nodokļu nomaksas jeb 818.70 eiro pēc nodokļu nomaksas personai bez apgādājamajiem. Stundas likme sanāk 4.87 eiro. Dienas likme ir 38.98 eiro.
Tagad varam brīvi izvēlēties visdažādākās preces un pakalpojumus, lai aprēķinātu, cik daudz ir jāstrādā vēlamās preces vai pakalpojuma iegādei.
Piemēram, iPhone 12 Pro Max ar 128gb atmiņu. Solīds un iekārojams telefons, cena pie viena no operatoriem, pērkot uzreiz, sastāda 1 279 eiro. Lai iegādātos šo telefonu, personai ar aprēķināto vidējo algu ir jānostrādā 262.6 stundas jeb 32.82 darba dienas jeb 1.56 mēneši. Maz tas, vai daudz, lai vērtē katrs pats.
Ja telefons tiek mainīts ik pēc 2 gadiem, tātad katri 1.56 mēneši katrā 2 gadu ciklā ir jānostrādā tikai, lai iegādātos šādu telefonu.
Ja ar šādu atalgojumu persona izvēlas iegādāties auto un tā ikmēneša uzturēšanas izdevumi (kredīta maksājums, degviela, apkope u.c.) sastāda 410 eiro, tātad aptuveni pusi no mēneša ir jāstrādā tikai auto dēļ.
Tā kā aprēķinu metodika ir vienkārša, tad katrs pats var parēķināt cik daudz laika ir jāstrādā, lai iegādātos kāroto pakalpojumu vai preci. Ar trīs reizes lielāku algu par valstī vidējo, minētā iPhone iegādei būs jānostrādā 87.53 stundas jeb 10.94 dienu jeb 0.52 mēnešus. Atkal, daudz tas vai maz, lai vērtē katrs pats.
Ikdienā, veicot lielākus un mazākus pirkumus, šādi reti kurš domā. Nemudinu atteikties no kārotām lietām, taču aicinu parēķināt, cik daudz savas dzīves mūā ierobežotā laika tiek pavadīts darbā, lai konkrēto lietu vai pakalpojumu iegādātos. Neviļus var nonākt pie secinājuma, ka daudzas lietas nav tā vērtas un, iespējams, laiks ir jāpavada citās nodarbēs.
Starp citu 2017.gadā tā brīža jaunākā iPhone iegādei bija jānostrādā 232.9 stundas par vidējo algu, taču šobrīd jau 262.6 stundas. Vidējā alga 4 gados ir pieaugusi par 24%, savukārt jaunākā iPhone cena ir pieaugusi par 42%. Tā rezultātā vidējās algas pirktspēja, salīdzinot ar iPhone cenām, 4 gadu laikā ir atpaliek par 18 procentu punktiem jeb par 4.22% gadā.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Domājot par uzkrājumiem, ieguldījumiem un arī kredītiem, mēs visi vadāmies no sajūtu un aprēķinu mijiedarbības. No vienas puses mums ir spēcīgas sajūtas, kas liek iet vienā vai otrā virzienā, taču no otras puses ir aprēķini, kuri saka, ka viens vai otrs rīcības variants ir krietni izdevīgāks.
Šajā rakstā gribu apskatīt piemēru, kurā spilgti saduras aprēķini un sajūtas. Aprēķini saka, ka efektīvākais ir viens rīcības modelis, taču sajūtas tam ļoti bieži nepiekrīt.
Hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksa
Visspilgtāk aprēķinu un sajūtu sadursme ir vērojama jautājumos par kredītiem un to pirmstermiņa atmaksu.
Ko saka aprēķini? Ja ir hipotekārais kredīts ar procentu likmi, piemēram 2.5%, tad pēc aprēķiniem izdevīgāk ir nevis veikt kredīta pirmstermiņa atmaksu, bet gan brīvos līdzekļus novirzīt ilgtermiņa ieguldījumiem ar potenciāli krietni augstāku ienesīgumu, piemēram akciju tirgu ilgtermiņa ienesīgumu 8%.
Aprēķins ir vienkāršs – 2.5% pret 8%.
Tomēr realitātē nav dzirdēts par ballītēm, kuras cilvēki organizētu, jo 20 vai vairāk gadus ir turpinājuši maksāt hipotekāro kredītu un paralēli veikuši ieguldījumus un tā rezultātā efektīvāk ieguldījuši līdzekļus un ģenerējuši labu peļņu.
Taču cilvēki ļoti aktīvi svin un stāsta paziņām un draugiem, ja ir izdevies hipotekāro kredītu nomaksāt krietni pirms termiņa.
Sajūtas ir svarīgākas
Jau šajā brīdī mēs varam izdarīt secinājumu, ka sajūtas ir svarīgākas nekā aprēķini. Un to ir ļoti svarīgi apzināties!
Lielākas problēmas sākas tajā brīdī, kad sākam ignorēt savas sajūtas, balstoties tikai uz aprēķiniem. Jā, pēc aprēķiniem vadīties būtu pareizāk, taču vai ir vērts dēļ aprēķiniem zaudēt miegu, ierobežot savu rīcības brīvību un vairot sirmo matu skaitu?
Lielai daļai cilvēku iepriekšminētās hipotekārā kredīta saistības ir ļoti liels emocionāls slogs, lai arī tas var arī nebūt pārāk liels finansiāls slogs.
Kamēr ir saistības, tikmēr cilvēki uztraucas par to, vai tās spēs segt, ja nu kaut kas mainīsies. Šo situāciju spilgti ataino pašreizējā situācija.
Ja pandēmijas izraisītajā ekonomikas bremzēšanās fāzē ieejam ar saistībām, tad ir daudz nemierīgāks miegs nekā ja tādu nav. Protams, uzkrājums var palīdzēt šo spriedzi mazināt. Tomēr tikai uzkrājums ar augstu sagaidāmo ienesīgumu ir apskatāms kā alternatīva pirmstermiņa atmaksai un, kā zinām, augsts ienesīgums ir sagaidāms tikai ilgtermiņā. Tāpēc šādiem ieguldījumiem novirzītos līdzekļus būtu vēlams neizmantot īstermiņa vajadzībām.
Vissliktākais iedomājamais scenārijis varētu būt sekojošs:
Cilvēks ar hipotekāro kredītu un ik mēnesi brīvi pieejamiem līdzekļiem ir rīkojies saskaņā ar aprēķiniem un jau vairākus gadus brīvos līdzekļus novirza ieguldījumiem finanšu tirgos ETFos.
Un te pienāk 2020.gada marts ar straujāko akciju tirgu kritumu mūsu dzīves laikā. Kas ir noticis? Akciju tirgu zemākajā punktā cilvēks saprot, ka kredīts ir saglabājies, iespējams, būs problēmas ar ienākumiem un spēju segt ikdienas izdevumus un tajā pašā laikā ieguldījumi finanšu tirgos mēneša laikā ir sarukuši par gandrīz trešdaļu.
Šajā brīdī lielākajai daļai cilvēku nepalīdz nekādi aprēķini un ekspertu ieteikumi, virsroku ņem tikai un vienīgi sajūtas, pie tam visnepareizākajā brīdī. Iestājas bailes un šaubas par to, vai ieguldījuma vērtība neturpinās kristies.
Tā rezultātā ilgtermiņam paredzētais ieguldījums, balstoties uz īstermiņa svārstībām, tiek pārdots, piefiksējot 30% zaudējumus.
Ja nebūtu hipotekārā kredīta saistību, kas rada papildus emocionālo spiedienu, iespējams, sajūta, kas liek pārdot ilgtermiņa aktīvus pie īstermiņa svārstībām, nebūtu tik spēcīga.
Protams, šajā brīdī varētu ielikt garus un plašus aprēķinus par to, cik būtu bijis iespējams ietaupīt, atmaksājot ātrāk, un cik būtu bijis iespējams nopelnīt nevis atmaksājot, bet gan uzkrājot. Taču ir jāatceras, ka krīzes brīžos šie aprēķini un pamatojumi aizmirstas vai to nozīmīgums krietni sarūk.
Pirmie soļi
Un te mēs nonākam pie jau pirms vairākiem gadiem tapušā raksta Pirmie soļi.
Hipotekārā kredīta pirmstermiņa atmaksa ir pēdējais solis pirms ieguldījumu veikšanas.
Jā, protams, vienmēr ir izņēmumi. Ir cilvēki, kas ļoti auksti pieiet finansēm, seko tikai aprēķiniem un īpaši nepaļaujas uz sajūtām. Taču šādi cilvēki sabiedrībā ir izteikts mazākums un, visticamāk, šādi cilvēki jau paši būs izlēmuši un aprēķinājuši kur un kā visizdevīgāk ieguldīt savus līdzekļus.
Tomēr, lielajam vairumam cilvēku, manuprāt, būtu vērts lielāku uzsvaru likt uz sajūtām un pieturēties pie uzskaitīto soļu secības.
Nobeigumā
Ja labos laikos finanšu lēmumus vada aprēķini, bet krīzes brīžos sajūtas, tad arī labajos laikos daudz lielāka uzmanība būtu jāpievērš sajūtām.
Gandrīz nekāda teorētiska peļņa šī piemēra ietvaros nespēs atspēkot sirmos matos, negulētās naktis un sabojātās attiecības.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
____________________________________________
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Katru reizi pēc raksta par auto iegādes un citiem ar auto saistītiem jautājumiem saņemu ļoti daudz komentārus un viedokļus, kā arī cilvēki iesaistās diskusijās sociālajos tīklos. Tā tas bija arī pēc iepriekšējā raksta: Cik dārgu auto pirkt?
Nav vienas pareizas atbildes uz jautājumu, cik dārgu auto būtu jāpērk. Tāpat arī nav vienas pareizas atbildes kādu auto pirkt: jaunu vai vecu; dārgu vai lētu, vienkāršu vai advancētu utt.
Tā kā šī bloga mērķis ir veicināt cilvēku spēju kļūt turīgākiem, tad ir vērts aplūkot turīgu cilvēku paradumus. Arī šoreiz nav runa par ultra bagātajiem vai “zīmuļiem”, bet gan par ikdienas miljonāriem.
Ikdienas miljonāru izvēlētie auto ražotāji
Grāmatā Nākamais miljonārs kaimiņos Thomas Stanley un Sarah Stanley Fallaw ir apkopojuši datus par ikdienas miljonāru auto paradumiem un tendencēm. Te arī uzreiz jāpiebilst, ka runa ir tieši par ikdienas miljonāriem ASV.
Kādus auto izvēlas ikdienas miljonāri ASV?
Biežāk pirktā auto marka starp ikdienas miljonāriem ir Toyota, 12.5% no 2016.gada pētījumā iekļautajiem ikdienas miljonāriem priekšroku dod Toyota ražotajiem auto. Otrajā vietā ar 11.4% ir Honda, savukārt pirmo trijnieku ar 9% noslēdz Ford.
Kopumā var secināt, ka pirmās 3 vietas ieņem auto, kuri nav pārāk dārgi un tiek uzskatīti par uzticamiem. Šo trīs auto ražotāju kopējais īpatsvars ir 32.9% jeb aptuveni 1 trešdaļa.
Te varētu jautāt: “Bet vai tad miljonāri nebrauc ar lepnām luksusa klases automašīnām?”
Jā, daļa miljonāru brauc ar luksusa auto! Minētajā pētījumā 6.4% no ikdienas miljonāriem kā savu izvēli norādīja BMW, vēl 5.6% brauc ar Lexus, 3.9% ar Mersedesiem un 3.7% ar Audi. Sasummējot, 19.6% jeb tikai katrs piektais ikdienas miljonārs brauc ar luksusa klases auto.
Tajā pašā laikā ar Toyota un Honda ražotajiem auto, kuri ir vispārzināmi ar savu salīdzinoši augsto uzticamību, brauc gandrīz katrs ceturtais ikdienas miljonārs.
Kopumā var secināt, ka tikai katrs piektais miljonārs brauc ar luksusa klases auto, pārējie dod priekšroku netērēt pārmērīgas summas auto iegādei.
Papildus tam katrs ceturtais ikdienas miljonārs dod priekšroku uzticamībai.
Vēlreiz atgādinu, ka šie dati ir ASV ikdienas miljonāriem. Eiropā bilde būtu citādāka. Pieņemu, ka starp top izvēlēm šobrīd varētu būt Toyota, Volkswagen un Škoda.
Ar cik veciem auto brauc miljonāri?
Dave Ramsey un Chris Hogan veiktajā ikdienas miljonāru aptaujā, tika noskaidrots, ka vidējais miljonārs brauc ar 4 gadus vecu auto ar 66 tūkstošu kilometru nobraukumu.
Pie tam 80% no šiem miljonāriem nav nekādu auto saistību jeb kredītu vai līzingu.
Iepriekš minētājā grāmatā Nākamais miljonārs kaimiņos ir minēti sekojoši rezultāti:
15.5% no ikdienas miljonāriem brauc ar jauniem auto, 17.8% brauc ar 1 gadu veciem auto, 15.% ar diviem gadiem vecu auto un 10.2% ar trīs gadus veciem auto. Kopā gandrīz 60% no aptaujātajiem ikdienas miljonāriem brauc ar jauniem vai mazlietotiem auto. Ja pieliekam vēl klāt 4 un 5 gadus vecus auto, tad mazliet vairāk nekā 70% no ikdienas miljonāriem brauc ar jauniem vai mazlietotiem auto.
Atlikušie 27.7% brauc ar auto, kuri ir 6 gadus veci vai vecāki.
Katrs ceturtais miljonārs brauc ar vecāku auto, taču 3 no 4 miljonāriem dod priekšroku svaigākiem auto – ap 55% no miljonāriem brauc ar mazlietotiem auto. Pieņemu, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka pie lielāka vecuma un nobraukuma naudas ekonomija auto vērtībā var pārvērsties par neekonomiju pavadītajā laikā servisos un arī remontu izmaksās. Tāpat arī jaunāki auto tipiski ar katru paaudzi uzlabo drošības sistēmas.
Arī šajā pētījumā tika secināts, ka tikai 16% ikdienas miljonāru auto iegādei izmanot kredīta vai līzinga pakalpojumus, savukārt 86% miljonāru auto iegādājas par saviem līdzekļiem.
Secinājumi
Ikdienas miljonārs brauc ar mazlietotu un uzticamu Toyotu un Hondu.
Atgādinu, ka šie ir secinājumi ikdienas miljonāru aptaujām un viņu preferencēm. Ja brauc ar Toyotu vai taisies pirkt Hondu, tas nenozīmē, ka automātiski kļūsi par miljonāru. Taču cilvēku grupas ar augstiem ienākumiem un augstu sasniegto neto turīgumu var norādīt uz šādas izvēles racionalitāti.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
____________________________________________
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Pēc iepriekšējā raksta Cik dārgu mājokli pirkt saņēmu vairākus jautājumus par to, cik dārgu auto pirkt. Šāda interese ir saprotama un loģiska, jo auto parasti ir otrs dārgākais vai lielākais pirkums pēc mājokļa.
Uzreiz jāsaka, ka nav vienas pareizas un konkrētas atbildes. Ir dažādi pieņēmumi tam, cik daudz auto izdevumiem vajadzētu tērēt, vai drīzāk, kādu apmēru no ienākumiem auto tēriņiem nevajadzētu pārsniegt. Tieši tāpēc šajā rakstā apskatīsim vairākas idejas un pieņēmumus.
50% no gada ienākumiem
Pasaules slavenais finanšu padomdevējs Dave Ramsey iesaka, ka auto vērtībai nevajadzētu pārsniegt 50% no gada ienākumiem. Uzreiz jāatzīmē, ka ASV tiek pieņemti ienākumi pirms nodokļiem, taču Latvijas kontekstā pielietosim ienākumus pēc nodokļu nomaksas jeb ienākumus uz rokas.
Uzsveru, ka 50% no gada ienākumiem ir maksimālā vērtība un nevis optimālā vērtība.
Ja mājsaimniecības ienākumi mēnesī ir 1 000 eiro pēc nodokļu nomaksas, tad iegādes brīdī auto maksimālā vērtība ir 6 000 eiro. Savukārt, ja mājsaimniecībā ir 2 personas, kura katra saņem Latvijas vidējo algu 821 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas, tad šādas mājsaimniecības auto maksimālā vērtība iegādes brīdī ir 9 852 eiro.
No šīs tabulas arī ir noprotams, ka dārgi luksusa auto vērtībā virs 60 000 eiro būtu pieļaujami pirkt vien mājsaimniecībām ar vismaz 10 000 eiro ikmēneša ienākumiem pēc nodokļus nomaksas.
Manuprāt, puse no gada ienākumiem ir optimāls pieņēmums un princips, pie kura varētu pieturēties, domājot par maksimālo auto vērtību iegādes brīdī.
10% no gada ienākumiem
Ja Google meklējam frāzi, cik daudz no ienākumiem var iztērēt auto iegādei, tad standarta padoms ir 10% no gada ienākumiem. Lūk arī tabula:
Ar 1 000 eiro ikmēneša ienākumiem pēc nodokļu nomaksas maksimālā auto iegādes vērtība būtu 1 200 eiro, ja pielietojam šo principu.
Sludinājumu portālā ss.lv, Izmantojot filtru, nosakot cenu no 900 līdz 1 000 eiro un atzīmējot “jā” tehniskajai apskatei, iegūstam šādus pirmos rezultātus:
16-20 gadus veci auto ar 300-400 tūkstošu kilometru nobraukumu. Lai arī neesmu auto speciālists, bet pieņemu, ka šeit problēmas būs bieži, servisa apmeklējumi regulāri un iespējams ne lēti.
Ja pieturamies pie 10% no gada ienākumu auto vērtības principa, tad nekas prātīgs nesanāks. Jāatzīmē, ka parasti šāds pieņēmums tiek pielietots ASV, kur ir pavisam citi ienākumu apmēri, ir citādāka izdevumu struktūra un daudzas lietas maksā pavisam citādāk nekā pie mums Latvijā.
Ja nu ir lieli ienākumi un šo principu gribās pielietot, lai sevi atturētu no jauna auto iegādes, tad to var pielietot. Citos gadījumos šis princips Latvijā nav adekvāti piemērojams.
Līdz šim brīdim apskatījām auto iegādes vērtību pret ienākumiem, taču tas ir tikai viens veids kā skatīties uz to, cik dārgu auto iegādāties. Otrs veids ir skatīties kopējos auto izdevumus.
Auto izdevumi ne vairāk 20% no ienākumiem
Pielietojot šo principu, mēs vairs nekoncentrējamies uz iegādes vērtību, bet gan kopējo izdevumu apmēru. Tātad, kopējiem izdevumiem uz auto uzturēšanu, t.sk. līzinga maksājums, apkopes, degviela, riepas, apdrošināšana un citiem saistītajiem izdevumiem, nevajadzētu pārsniegt 20% no ienākumiem pēc nodokļu nomaksas.
Ar 1 000 eiro lieliem mājsaimniecības ienākumiem pēc nodokļu nomaksas kopējiem auto izdevumiem nevajadzētu pārsniegt 200 eiro mēnesī.
Savukārt, ja mājsaimniecībā ir 2 personas, kura katra saņem Latvijas vidējo algu 821 eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas, tad šādas mājsaimniecības auto izdevumiem nevajadzētu pārsniegt 328 eiro mēnesī.
Tālāk jau var sākt diskutēt par to, cik lielu daļu no šī izdevumu apmēra veltīt ikmēneša maksājumam, cik daudz tiks nobraukts, utt. Protams, ar lietotiem auto ir ļoti grūti paredzēt konkrētus izdevumu apmērus, jo remonti pat viena modeļa ietvaros var būt ļoti atšķirīgi. Kādam var paveikties 5 gadus nobraukt bez nopietniem remontiem, citam ik pa gadam var nākties vairākus simtus vai pat tūkstošus samaksāt remontu izmaksās.
Tāpēc šos apsvērumus es atstāju katra paša ziņā. Ja tomēr 20% no izdevumiem liekas par daudz, tad taupīgākai dzīvei var piemērot 10% vai 15% normu.
Tajā varam izvēlēties sev interesējošu auto un aprēķināt, kādas varētu būt kopējās ekspluatācijas izmaksas mēnesī. Protams, tiek pielietoti vairāki pieņēmumi, piemēram 60 000 km nobraukums 3 gados, garantija 3 gadi, utt. Ar pieņēmumiem var iepazīties mājaslapā. Bet, lūk, 2 konkrēti piemēri:
Ja pieturamies pie iepriekšminētā principa, ka auto izdevumiem nevajadzētu pārsniegt 20% no ienākumiem pēc nodokļu nomaksas, tad, lai brauktu ar 3.sērijas BMW bāzes komplektācijā, ir jābūt ikmēneša ienākumiem vismaz 3 073 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas. Savukārt lētākajam X6 jau vajadzēs ikmēneša ienākumus vismaz 5 637 eiro apmērā pēc nodokļu nomaksas.
Jā, šis ir turīgā gala aprēķins, tomēr es pieņemu, ka pērkot tādas pašas klases lietotas mašīnas kopējais izdevumu apmērs sarūk nebūtiski. Kā arī, ja pērkam ne luksusa klases auto, bet par līdzīgu cenu kā BMW 3.sēriju, piemēram labi aprīkotu vidēju apvidnieku, izmaksas būs līdzīgas.
Biju nopircis mazlietotu auto, taču dzīve patīkami un strauji mainījās un jau pēc 10 mēnešiem to pārdevu. Pēc tam saskaitīju, ka šajā periodā kopējās auto izmaksas man bija 3 669 eiro jeb aptuveni 367 eiro mēnesī. Auto pēc dažādiem standartiem nebija dārgs, tas bija gana ekonomisks, kā arī remontēt nevajadzēja, arī nobraukt nesanāca pārāk daudz. Tomēr padsmit tūkstošus vērta auto kopējās ikmēneša izmaksas bija gana augstas.
Kopumā pēdējo gadu laikā esmu nonācis pie secinājuma, ka gandrīz jebkāds auto faktiski izmaksās sākot no 200 eiro mēnesī, ieskaitot pirkšanas cenu, vērtības zudumu, remontus, degvielu, utt un attiecīgi ienākumiem jābūt vismaz 1 000 eiro mēnesī. Mazlietotam auto jārēķinās ar 300+ eiro ikmēneša izmaksām (ienākumi 1 500+), taču jaunam droši vien 400+ (ienākumi 2 000+).
Realitāte ielās
Diemžēl realitātē cilvēki auto izdevumiem nereti tērē krietni vairāk nekā minētie 20%.
Pielietojot iepriekš minētos principus par pusi gada ienākumu iegādes vērtībai un ne vairāk 20% izdevumos, tad mājsaimniecībai ar 2 vidējām algām auto iegādei vajadzētu iztērēt ne vairāk kā 9 850 eiro, savukārt ikmēneša izdevumiem ne vairāk kā 328 eiro.
Ja vēl, iespējams, vidējā auto vērtība uz ielas varētu atbilst minētajai summai, tad kopējās izmaksas, manuprāt ir krietni augstākas.
Pēc būtības tas jau nav nekas slikts, ka cilvēki tērē naudu auto uzturēšanai. Tomēr, ja ir mērķis uzkrāt un būvēt turīgumu, tad pārāk lieli izdevumi auto var padarīt grūtu vai neiespējamu gan uzkrāšanu, gan arī būtiski bremzēt turīguma veidošanu.
Kopsavilkums
Auto iegādes cenai nevajadzētu pārsniegt 50% mājsaimniecības gada ienākumiem pēc nodokļu nomaksas, kā arī ikmēneša auto izdevumiem nevajadzētu pārsniegt 20% no ienākumiem pēc nodokļu nomaksas.
Protams, jo mazākas izmaksas, jo vairāk līdzekļu uzkrāšanai un ieguldīšanai. Tomēr bezgalīgi samazināt nav iespējams, kādā brīdī lētums var sākt pārvērsties dārgos un biežos servisa apmeklējumos, lielā laika patēriņā un nevajadzīgā stresā.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Ik pa laikam saņemu jautājumu – kādu banku izvēlēties?
Uz šo jautājumu, protams, nav vienas, vienkāršas un ātras atbildes. Nav arī tā, ka Latvijā būtu kāda banka, kura būtu vairākkārt labāka visos iespējamos rādītājos par visām citām bankām.
Tieši tāpēc šim jautājumam ir jāpieiet citādāk. Nevis jāskatās, kuru banku izvēlēties, bet gan kura banka piedāvā labākos nosacījumus konkrētajam produktam, kurš man ir nepieciešams.
Sen ir beigušies tie laiki, ka ir īpaši liela nozīme būt lojālam savai bankai. Daudzi to uz savas ādas ir piedzīvojuši negatīvā izpausmē, piemēram, banku agresīvā rīcība iepriekšējā krīzē, bet citi ir piedzīvojuši arī pozitīvā izpausmē. Piemēram, labākos nosacījumus savam hipotekārajam kredītam varēju saņemt bankā, kurā nekad agrāk konts nebija atvērts, savukārt bankas, kurās konti bija atvērti ilgāk nekā 10 gadus, piedāvāja sliktākus nosacījumus.
Tātad, meklējam banku pēc nepieciešamā produkta:
Dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu – atrodam labāko piedāvājumu un attiecīgās bankas vai pakalpojuma sniedzēja pakalpojumu izmantojam. Manu dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājumu salīdzinājuma rakstu meklē šeit: Dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu – salīdzinājums.
Hipotekārais kredīts – kad ir atrasts iegādājamais īpašums, tad pieprasām piedāvājumus visām lielākajām bankām. Piedāvājuma sagatavošana neko nemaksā. Izvēlamies piedāvājumu ar draudzīgākajiem nosacījumiem.
Kredītkarte – ja ikdienas tēriņiem, norēķiniem par ceļojumiem, auto nomām ir vēlme izmantot kredītkarti, tad, ņemot vērā šos aspektus, veicam tirgū esošo piedāvājumu salīdzinājumu un izvēlamies izdevīgāko un atbilstošāko.
Šādi var teikt par visiem pakalpojumiem – zinām sev vajadzīgo pakalpojumu un pēc tam atrodam labāko piedāvājumu.
Jā, konta atvēršana aizņem laiku un pūles, taču, ja ilgtermiņa izmaksu ietaupījums vai ieguvums ir mērāms vairākos desmitos, simtos un pat tūkstošos eiro, tad neliels iztērētais laika daudzums jauna konta atvēršanai citā bankā ir pat racionāls lēmums.
Kādas bankas kādiem pakalpojumiem izvēlos es?
Varbūt vēl kādreiz nākotnē nonākšu līdz salīdzinājumiem visos produktu segmentos, taču šobrīd padalīšos ar to, kādiem pakalpojumiem kādas bankas izmantoju es.
Šobrīd izmantoju pakalpojumus četrās Latvijas bankās. Katrā no tām izmantoju atšķirīgus pakalpojumus konkrētām vajadzībām. Tā kā augstāk rakstīju, ka konkrētam pakalpojumam jāatrod konkrēts pakalpojumu sniedzējs, tad arī savu sarakstu veidošu, vadoties pēc pakalpojuma, un sadalīšu 3 sadaļās: uzkrājumi un ieguldījumi, kredīti, ikdienas norēķini.
Uzkrājumu un ieguldījumi
Dzīvībās apdrošināšana ar uzkrājumu – šo pakalpojumu aktīvi izmantoju Swedbank. Veicot salīdzinājumu (lasāms šeit), kā arī jau pirms vairākiem gadiem salīdzinot piedāvājumus, nonācu pie secinājumu, ka Swedbank piedāvātie Privātie portfeļi vislabāk atbilst manām vajadzībām – tiem ir viszemākās komisijas tirgū, kā arī ieguldījums tiek ieguldīts finanšu tirgos.
Šo pakalpojumu esmu izmantojis arī Citadelē. Pēc pāris dienām būs apritējuši 5 gadi no polises noslēgšanas brīža, attiecīgi varēšu saņemt kontā savu uzkrājumu. Toreiz polisi atvēru Citadelē, jo tā piedāvāja fiksētu uzkrājuma ienesīgumu 1.3% gadā. Jā, tas pat nenosedza visas komisijas, taču galvenais ieguvums bija tieši IIN atmaksa. Aktīvi iemaksas šajā kontā veicu tikai pēdējos 2 gados, kad līdz polises termiņa beigām bija atlikuši vien 2 gadi, attiecīgi nodrošinot ļoti augstu un garantētu ienesīgumu savam uzkrājumam, pateicoties nodokļu atmaksai.
Ņemot vērā jau iepriekš minēto salīdzinājumu, turpmāk dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu Citadelē vairs neizmantošu.
Investīcijas Latvijas akcijās – Swedbank. Swedbank piedāvā bezmaksas Baltijas akciju tirdzniecību, kā arī portfelim ar apmēru līdz 30 000 eiro nav jāmaksā glabāšanas komisija. Līdz ar to ieguldījumiem Baltijas akcijās labākas alternatīvas pašreiz nav.
Investīcijas akcijās – BlueOrange Bank. BlueOrange bankā vairākus gadus strādāju, tajā laikā iegādājos nelielas kompānijas akcijas, kuras nebija iespējams iegādāties Interactive Brokers. Tā kā atvērtā pozīcija ir salīdzinši neliela, to nav izdevīgi pārdot augsto komisiju dēļ, kā arī to nav izdevīgi pārvest uz citu banku vai brokeri augsto komisiju dēļ, tāpēc man ir saglabājies vērtspapīru konts ar vienu atvērtu pozīciju BlueOrange bankā.
Investīcijas finanšu tirgos – Interactive Brokers. Pamatvajadzībām izmantoju tieši šo brokeri. Par brokera izvēli investīcijām plašāk aprakstīšu atsevišķā rakstā.
Depozīti un krājkonti – tādu man nav. To likmes ir tik zemas, ka neredzu atšķirību starp turēšanu norēķinu kontā vai depozītā/krājkontā.
Kredīti
Hipotekārais kredīts – SEB. Piesakoties hipotekārajam kredītam, aizpildīju pieteikumus visās četrās lielākajās Latvijas bankās. Vislabākos un draudzīgākos nosacījumu saņēmu tieši no SEB, ar kuru līdz tam nekad agrāk nav bijusi nekāda veida sadarbība.
Auto līzings – Swedbank. Tāpat rīkojāmies ar auto līzingu. Izvēlējamies sev atbilstošako finansēšanas veidu un attiecīgi saņēmām atbilstošu un pieņemamu piedāvājumu.
Ikdienas norēķini
Norēķinu konts – Swedbank, Citadele, SEB, BlueOrange. Katrā no bankā, kuru izmantoju, man ir norēķinu konts, bez tā nevar iztikt. Tas nenozīmē, ka šos norēķinu kontus aktīvi izmantoju. SEB norēķinu konts tiek izmantots hipotekārā kredīta maksājumiem, Swedbank norēķinu konts tiek izmantots pārskaitījumiem uz dzīvībās adprošināšanu ar uzkrājumu un ieguldījumu kontu, kā arī dažādu rēķinu apmaksai.
Norēķinu karte – Citadele. Citadeles norēķinu karte ir unikāla ar to, ka tajā ir integrēts e-talons. Šobrīd tas man vairs nav nepieciešams, taču agrāk, kad to lietoju ikdienā, bankas kartē integrēts e-talons bija daudz ērtāks nekā tirdziecības vietās pirktie. Šī arī ir mana vienīgā norēķinu karte, no kuras var izņemt skaidru naudu bez komisijas maksas. Šī arī ir vienīgā karte, par kuru maksāju nelielu ikmēneša komisiju.
Kādreiz varbūt bija iemesls turēt vairāku banku kartes, lai izņemtu naudu, taču šobrīd lielākas bankas apkalpo zibmaksājumus. Ja, piemēram, nepieciešama skaidra nauda, bet Citadeles kontā līdzekļu nav, tad varu pārskaitīt no Swedbank un pāris sekunžu laikā saņemt Citadelē un veikt naudas izņemšanu jau ar Citadeles karti. Tāpēc nav vērts uzturēt vairākas norēķinu kartes, par kurām visām ir jāmaksā ikmēneša komisijas maksas.
Kredītkarte – Citadele. Citadeles piedāvātās X kartes man ir pievilcīgas ar to labumiem, pie pietiekami liela apgrozījuma nav mēneša maksas, ir bonusa punktu uzkrājums, ceļojumu un cita veida apdrošināšanas. Procentu likme mani neuztrauc, jo procentus nekad nemaksāju – visu iztērēto nepieciešamajā termiņā atmaksāju.
Lielākais klupšanas akmens ar kredītkartēm ir to komisiju maksas. Mēneša maksa par kredītkarti par manis izmantoto kredītkarti ir 6 eiro. Gadā tie sanāk 72 eiro. Tā kā sasniedzu noteiktos apgrozījuma apjomus, tad mēneša maksa man nav jāmaksā. Ja tā nebūtu, tad no kredītkartes es atteiktos.
Nereti cilvēki mēdz uzturēt 2 vai pat 3 kredītkartes no dažādām bankām, lai būtu pieejami līdzekļi akūtos brīžos. Ja par katru no tām ir jāmaksā vidēji 5 eiro mēnesī jeb kopā 15 eiro, tad gadā summa sastāda 180 eiro. Šāds izdevumu apmērs, manuprāt, nav attaisnojams.
Tāpat kredītkartēm ir ļoti daudz citu komisiju, uz kurām var iekrist. Tāpēc kredītkarti drīkst izmantot tikai gudri – zinot visus nosacījumus, nemaksājot procentus un komisijas maksas. Pretējā gadījumā šo pakalpojumu izmantot nevajag.
Kopsavilkums
Nav jāizvēlais tikai viena banka.
Katram nepieciešamajam pakalpojumam izvēlamies labāko pakalpojumu neatkarīgi no pakalpojuma sniedzēja.
Lojalitāte konkrētai bankai ir nesvarīga vai maznozīmīga.
Manis veiktās izvēles nav vienīgās pareizās, katram tās var būt citādākas atkarībā no nepieciešamajiem pakalpojumiem, izteiktajiem piedāvājumiem un daudziem citiem faktoriem.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
