Cilvēki ļoti daudz laika
velta “pareizo” ieguldījumu instrumentu meklēšanai, taču viens no būtiskākajiem
faktoriem turīguma veidošanā ir laiks jeb tas, cik ilgu laiku tiek veikti uzkrājumi
un ieguldījumi.
Šajā reizē ar 2 grafikiem
vienkāršā veidā vēlos parādīt, cik liela nozīme ir sākt uzkrāt pēc iespējas
agrākā vecumā.
Cik daudz ir jāuzkrāj ik mēnesi ar 6% gada ienesīgumu, lai 65 gadu vecumā uzkrājuma vērtība sasniegtu 100 000 eiro?
Ja uzkrājumus sāk veidot
25 gadu vecumā, tad pietiks ar 50 eiro lielu ikmēneša uzkrājumu. 40 gadus tiek
veikts neliels ikmēneša uzkrājums, procenti pelna uz procentiem un 65 gadu
vecumā tiek sasniegta 100 000 eiro vērtība, pieņemot 6% gada ienesīgumu.
Ja uzkrājumus sāk veikt
30 gadu vecumā, tad nepieciešams ik mēnesi uzkrāt 70 eiro, lai sasniegtu 100 000
eiro, sākot 40 gados ik mēnesi jāuzkrāj 144 eiro.
Loģika skaidra – jo vēlāk
sāk, jo vairāk ik mēnesi ir jāuzkrāj. Jo vēlāk sāk, jo mazāk laika ir salikto procentu
spēkam jeb procentu pelnīšanai uz procentiem.
Ja par pensijas kapitāla
veidošanu sāk domāt 50 gadu vecumā, tad ir jāveic ļoti nozīmīgi ikmēneša
uzkrājumi, šajā scenārijā 344 eiro mēnesī, bet, sākot 55 gadu vecumā, ikmēneša
nepieciešamo uzkrājumu apjoms pieaug līdz 610 eiro.
Papildus tam jāņem vērā,
ka, sākot krāt agrāk, ir vairāk laika ieguldīt agresīvākās ieguldījumu
stratēģijās, taču, tuvojoties pensijas vecumam, risku vajadzētu samazināt, kā
rezultātā samazināsies sagaidāmais ienesīgums un patiesībā nepieciešamais uzkrājuma
apjoms pēdējos gados pirms pensijas var ļoti būtiski pieaugt.
Uzkrājuma sākšanas vecuma
sakarību var apskatīt arī no citas puses.
Pieņemsim, ka persona sāk veikt ikmēneša uzkrājumus 50 eiro apmērā ar 6% gada ienesīgumu. Cik daudz būs uzkrāts atkarībā no vecuma, kurā tiek sākts veikt ikmēneša uzkrājumus?
Ja sāk 25 gados, tad
uzkrājuma vērtība pēc 40 gadiem sasniegs 100 000 eiro. Ja sāk 30 gados, tad būs
par gandrīz 30 000 eiro mazāk, lai gan iemaksu apmērs ir tikai par 3000 eiro
mazāks ( 50 eiro mēnesī x 5 gadi = 3000 eiro). Ja sāk 50 gadu vecumā, tad
uzkrājuma apmērs sasniegs 14 541 eiro.
Jebkurš papildus uzkrājums
ļaus vecumdienās dzīvot labāk, taču, visticamāk, padsmit tūkstošu liels
uzkrājums īpaši nemainīs dzīves līmeni visā pensijas saņemšanas periodā. Tāpēc,
ja uzkrājumus sāk veidot vēlākā vecumā, ir ievērojami jāpalielina ikmēneša
uzkrājuma apjoms, lai sasniegtu tādu uzkrājuma apjomu, kurš būtiski uzlabos
vecumdienu dzīves līmeni.
Ja vēl nav sākts, veidot
uzkrājumus, tad ir svarīgi apzināties, ka labāk ir sākt šodien, nevis atlikt uz
vēlāku laiku. Katrs papildus gads novedīs pie tā, ka būs vēl vairāk jānovirza
uzkrājumiem.
Šajos piemēros izmantoju
salīdzinoši nelielus ikmēneša uzkrājumu apmērus, lai ilustrētu galveno domu. Es
zinu, ka ir diezgan daudz cilvēki un jaunās ģimenes, kuru ienākumi ir krietni
virs vidējiem un kuri uzkrājumiem varētu novirzīt vērā ņemamas summas.
Ja ik mēnesi uzkrājumiem novirza 700 eiro ar 6% gada ienesīgumu no 30 gadu vecuma, tad 65 gadu vecumā uzkrājuma apmērs sasniegs 1 000 000 eiro.
Jo agrāk sāksi, jo vairāk sakrāsi!
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Par peer-to-peer ieguldīšanu rakstīju jau agrāk. Savas domas mainījis neesmu. To atbalstu tikai kā nelielu daļu no kopējā ieguldījumu portfeļa, apzinoties, ka šie ieguldījumi ir ar ļoti augstu risku.
Kāpēc par šo atkal rakstīt?
Pēdējā laikā ir “pazudušas” jeb pārstājušas darboties divas P2P platformas. Daudz un sīki par to raksta Kristaps Mors , un nu jau iepriekšējās 2 nedēļās par to sāka stāstīt arī “meinstrīm” mediji, t.sk. Nekā Personīga un De Facto.
Vienā no sižetiem kāds
investors no Latvijas stāstīja, ka bija ieguldījis kādā no šīm platformām diversifikācijas
nolūkos. Te arī mazliet iekšķīgi “uzcepos” par cilvēku izpratni par
diversifikāciju.
Diversifikācijas mērķis
tiešām ir sadalīt riskus, lai samazinātu risku zaudēt visu vai daļu no
ieguldītās naudas.
Ja tā vienkāršoti skatās
uz diversifikāciju, tad tiešām ieguldījums 10 dažādās P2P platformās ir risku
sadalīšana un diversifikācija. Tomēr jebkurā gadījumā sanāk, ka ir ekspozīcija
uz vienu un to pašu darbības segmentu un tie ir ļoti augsta riska aizdevumi jeb
100% ir ieguldīti augsta riska aizdevumos.
Lai mazliet sakāpinātu emocijas, piedāvāju šādu analoģiju: ja 10% no saviem uzkrājumiem ieguldi “Sūdiņā 1”, vēl 10% “Sūdiņā 2” un tā tālāk līdz ir ieguldīts 10 dažādos “sūdiņos”, sanāk, ka ir 100% ieguldīts sūdos.
Ar to nav jāsaprot P2P = sūds, ar to ir jāsaprot, ka ieguldot 10 pēc būtības vienādās, taču ar atšķirīgiem nosaukumiem, dažādas P2P platformās risks nesamazinās.
Līdzīgi varētu teikt par
ieguldījumiem nekustamajā īpašumā. Ja ir ieguldīts 10 īres dzīvokļos Rīgā, tad
vienīgā diversifikācija ir tā, ka ir 10 dažādi īrnieki. Pārējie riski ir vieni
un tie paši, piemēram, dzīvokļu cenu izmaiņas Latvijā, Latvijas ekonomika utt.
Tieši tāpat ir ar citiem
pēc būtības vienādiem ieguldījumiem!
Ja ieguldījums P2P platformās
ir neliela daļa no kopējā portfeļa (5-10%), tad droši vien prātīgāk ir
izvēlēties uzticamāko no platformām un ieguldīt tajā. Ja līdzekļi ir ļoti
daudz, piemēram, virs miljona eiro, tad jau šos 5-10% ir vērts sadalīt pa
dažādām platformām, veicot rūpīgu katras platformas analīzi.
Ir dzirdēts par cilvēkiem,
kuri lielāko daļu vai visus savus uzkrājumus novirza uz P2P platformām.
Manuprāt, tā ir vieglprātīga attieksme pret savu naudu un iztērēto laiku, kas
ir patērēts attiecīgās naudas nopelnīšanai.
Nav tādu ieguldījumu ar augstu ienesīgumu un zemu risku. Augstāks ienesīgums iet roku rokā ar augstāku risku. Var būt augsts risks, bet zems ienesīgums, tādā gadījumā tas vienkārši ir neprātīgs un neloģisks ieguldījums, taču nav iespējams augsts ienesīgums ar zemu risku.
Problēmas ilgu laiku var nebūt un neparādīties. Kamēr ekonomikā un finanšu tirgos kopumā viss ir labi, tikmēr pat vistrakākie ieguldījumi var būt ļoti ienesīgi un nerealizēties to apslēptie riski.
Ja nu vēl tomēr liekas,
ka viss ir kārtībā un šādi ieguldījumi ir labi un droši, pajautājiet par
pieredzi ar ieguldīšanu uz augstiem procentiem 90tajos gados saviem vecākiem un
vecvecākiem.
Es ļoti ceru, ka būšu kļūdījies un P2P platformas spēs izdzīvot ekonomiski grūtos brīžos un ieguldītāji nezaudēs savus līdzekļus. Tiešām ceru, ka kļūdos! Pagaidām gan šķiet, ka vēsture turpinās “rīmēties” un daudzi ieguldītāji zaudēs daudz naudas.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
“Tirgi sabruks!”, “Tuvojas
nākamā krīze!”, “Lielākais tirgu sabrukums mūsu dzīvēs tuvojas!”
Šādus un līdzīgus citātus
ik pa laikam var manīt dažādos virsrakstos. Parasti ar šādiem saukļiem un
izsaucieniem “bārstās” cilvēki, kurus es saucu par baiļu pārdevējiem.
Protams, ne vienmēr šie
cilvēki kļūdās. Parasti notiek šādi. Cilvēks izsaka skaļu prognozi, ka tirgi
sabruks, laikā, kad citi par to neiedomājas un tirgi turpina iet uz augšu. Cilvēkam
izrādās taisnība un tiešām tirgi sabrūk. Pēc tam mediji šo cilvēku regulāri
aicina uz intervijā runāt par krīzēm, jo viņam taču bija taisnība. Parasti ir
tā, ka šie cilvēki sola krīzi ne vienu reizi vien un ne vienu gadu vien. Ja
pietiekami daudz gadus no vietas saka, ka tuvojas krīze, tad agrāk vai vēlāk
šis apgalvojums piepildās.
Kāpēc šie cilvēki tā
dara? Jo viņi tā pelna naudu! Pelna pārdodot grāmatas, seminārus, newsletterus un
citus parakstīšanās servisus.
Dažreiz šiem cilvēkiem izdodas
trāpīt. Nav arī tā, ka šie cilvēki būtu ļauni ( vismaz es tā pieņemu). Kā mēs
visi zinām – bailes var labi pārdot! Ir viegli “uzrauties” uz šādiem baiļu
pārdevējiem un pieņemt sasteigtus lēmumus, kas bieži būs nepareizie lēmuma
ilgtermiņa turīguma veidošanā.
Ir daži, kas ir skaļāki par citiem. Tāpēc nolēmu izveidot rakstu mini sēriju, kurā jūs iepazīstināt ar dažiem no cilvēkiem, kurus es saucu par Baiļu pārdevējiem.
Masveida aktīvu izpārdošanai vajadzēja sākties 2017.gadā. 2016.gada beigās Harijs teica, ka Dow Jones indekss varētu kristies par 17 000 punktiem (tobrīd 19 630)
Tajā pašā intervijā Harijs saka “I think it [Dow] is going to end up between 3000 and 5000 a couple years from now.” Šobrīd Dow Jones indekss ir ap 29500.
Vecākas ziņas jau ir grūtāk atrast, taču Harijs savu popularitāti iemantoja jau diezgan sen, rakstot grāmatas. Te dažas no tām:
Iespējams, Harijam būs
taisnība un viņa prognozes piepildīsies par demogrāfijas ietekmi uz tirgiem,
taču tas ir ilgtermiņā.
Ja būtu paklausīts
Harijam un 2011.gadā pārdotas akciju pozīcijas vai būtu izvēlēta stratēģija
atturētos no ieguldīšanas akciju tirgos, tad būtu nokavēts 9 gadus augošs
tirgus.
Iespējams, Harijam ir
taisnība un šogad sāksies Market Crash, bet, iespējams, vēl nesāksies un tirgi
turpinās iet augstāk, vai svārstīsies un stagnēs esošajos līmeņos ilgstošu laiku.
To precīzi neviens nezin!
Tieši tāpēc ir svarīgi
neuzķerties uz baiļu pārdevējiem!
Ir jāizveido finanšu plāns, jāuzstāda mērķi un jāizvēlas instrumenti, kas ļaus sasniegt uzstādītos mērķus. Ja ir skaidrs, pārdomāts un pārliecinošs plāns, tad arī baiļu pārdevēju ziņojumi “slīdēs garām”.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
____________________________________________
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Lattes faktors ir viens no plašāk lietotajiem piemēriem, lai attēlotu to, cik daudz naudas ilgtermiņā tiek iztērēts kādam konkrētam ieradumam un kādas ir šī ieraduma opportunity cost jeb neizmantoto iespēju izmaksas. Rakstā 240 tūkstoši eiro par kafiju? sniedzu aprēķinu, kā nepērkot ik darba dienas rīta kafiju un šo naudu ieguldot aktīvās karjeras laikā izveidot 240 tūkstošu eiro vērtu portfeli. Lai arī kafija ir tikai kā piemērs, šo pašu aprēķinu principu var pielietot citiem salīdzinoši nelielajiem ieradumu izdevumiem, kā piemēram rīta bulciņa, cigaretes, utt.
Rakstu uzrakstīju pirms 3
gadiem. Ja pieņemtu, ka 3 gadu laikā nevienā dienā es nebūtu nopircis nevienu
rīta kafiju, ietaupīto naudu būtu ieguldījis ar 8% gada ienesīgu, tad šobrīd
man jau vajadzētu būt ap 2 200 eiro lielam uzkrājumam. Nav maz! Vai man tāds
ir? Protams, ka nav! Neviens normāls cilvēks nedomā un nerīkojas tik striktos
rāmjos! Taču ir uzkrājumi, kas aug ievērojot principu – tērē mazāk nekā nopelni.
Pastāv arī viedoklis, ka šādai nelielai izdevumu pozīcijai nav vērts pievērst uzmanību, ja rīta kafija sagādā baudu un paraduma maiņa būtu liels emocionāls slogs.
Tomēr, ja kafija nav vienīgā ikdienas izdevumu pozīcija, kuru varētu uztvert par lieku, vairāku tēriņu ikdienas summa var būt iespaidīga. Sarkasma pilns tvīts par šo pašu tēmu:
Par katru atsevišķo
izdevumu pozīciju var diskutēt, taču nešaubos, ka ir pietiekami daudz cilvēki
Latvijā ar līdzīgu darba dienas izdevumu struktūru un apjomu. Ja pielietojam 50
eiro dienā izdevumus, 8% ienesīgumu un 40 gadu periodu, tad opportunity cost
šajā scenārijā ir ap 5 miljoniem eiro.
Nav tā, ka var neēst un vispār
neko netērēt, taču ikdienas šāda tipa izdevumu diapazons ir gana plašs. Ja
skatās uz kopumu, tad ir vērts veikt izmaiņas un atteikties no lietām, kas
sagādā vismazāk prieka vai tieši otrādi nodara vislielāko postu.
Šis gan ir salīdzinoši ekstrēms piemērs, taču 20 eiro dienā iztērēt sabiedriskajam transportam, pusdienām, kafijai un kādai uzkodai, strādājot Rīgas centrā, ir pavisam reāli.
Šādi it kā nevainīgu un
salīdzinoši nenozīmīgu latte faktoru esam pārvērtuši par multimiljonu opportunity
cost problēmu. Vai šāda problēma eksistē, var saprast tikai pats cilvēks.
Tās identificēšanai vislabākais veids ir sekot līdzi izdevumiem.
Ja jautāsiet nejauši izvēlētam cilvēkam uz ielas, vai viņš seko līdzi savām
izmaksām. Gandrīz visos gadījumos atbilde būs ar lielāku vai mazāku pārliecību
apstiprinoša. Taču, ja jautāsiet, cik tad ir aizgājis konkrētam lietām, jomām
vai kategorijām, tad atklāsies, ka nemaz tik ļoti jau netiek sekots līdzi
izmaksām.
Vismaz vienu kalendāro
mēnesi, taču vēlams 3 mēnešus, ir jāseko līdzi visām savām izmaksām un tās
jāuzskaita. To var darīt blociņā, kladē, excelī, aplikācijās vai pat speciālās
programmās. Visticamāk, jau pēc pirmā mēneša varēs izdarīt secinājumus par
ikdienas tēriņiem, kuriem varētu piedēvēt lattes faktora īpašības.
Pēc tēriņu identificēšanas var sākt to maiņu. Kādam būs vienkāršāk mainīties kardināli, citam būs nepieciešami mazi solīši.
Ja lattes faktora izdevumi ir nelieli, tad, iespējams, tiem nav vērts veltīt daļu sava emocionālā kapitāla ieradumu maiņai. Tā vietā ir vērts apskatīt tā saucamās lielo izdevumu pozīcijas. Mājokļa un transporta izdevumi tipiski ir vislielākās pozīcijas. Sāksim ar transporta izmaksām.
Transports
Ja vien nedzīvo
komfortabla kājām gājiena vai velo brauciena attālumā no darba vietas,
transporta izdevumi ir vērā ņemama izdevumu pozīcija. Tie var būt sākot no
pārdesmit eiro mēnesī sabiedriskajam transportam līdz pat vairāku tūkstošu
apmēram, braucot ar luksusa klases auto.
Vēlreiz vēlos pievērsties
personīgā transporta jeb vieglā auto izmaksām un to opportunity cost jeb
neizmantoto iespēju izmaksas.
Cik izmaksā braukt jaunā BMW X6 un to mainīt ik pēc 3 gadiem? BMW agrāk piedāvāja kalkulatoru (diemžēl vairs nav atrodams) šādiem aprēķiniem un aptuvenās izmaksas ir ap 1 127 eiro mēnesī. 30 gados tiktu nomainīti 10 šādi vai līdzvērtīgi auto un kopā iztērēti 643 409 eiro. Savukārt, ja ikmēneša maksājumu ieguldītu ar ienesīgumu 7% gadā, portfeļa vērtība pēc 30 gadiem sasniegtu gandrīz 1.9 miljonus eiro. Bloga raksts par šo atrodams: Luksus auto vai 1.8 miljonu eiro portfelis
Pirmajā gadījumā ir
iztērēti 643 tūkstoši eiro un nekas pāri nepaliek, pat ne auto, jo tas tiek
lietots operatīvā līzinga ietvaros. Otrajā gadījumā ir 1.8 miljonus eiro vērts
ieguldījumu portfelis.
Protams, braukt vajag un bieži vien auto ir nepieciešamība nevis luksuss. Tāpēc būtu naivi iedomāties, ka visu šo summu ir iespējams novirzīt ieguldījumiem. Kā alternatīvu vēlos piedāvāt savu pieredzi ar mazlietotu auto, par kura izmaksām lietošanas periodā rakstīju Manas auto izmaksas . Man auto izmaksāja ap 400 eiro mēnesī. Protams, izmaksas var būt vēl zemākas, taču nevēlos tukši teoretizēt, bet gan izmantot reālu piemēru.
Ja personai tomēr X6 sniegtais
“statuss” nav nozīmīgs un pietiek ar auto, kura izmaksas ir ap 400 eiro mēnesī,
tad atlikušos 700 eiro var ieguldīt labākai dzīvei nākotnē. Ik mēnesi ieguldot
700 eiro ar ienesīgumu 7% gadā pēc 30 gadiem portfelis sasniegs ap 1.16
miljonus eiro. Lūk, arī vienkāršota versija tam, cik izmaksā “statuss”.
Tas nenozīmē, ka nevienam
nevajadzētu braukt ar luksusa auto. Svarīgākais ir apzināties to, cik šāds auto
patiesi izmaksā gan tiešajās izmaksās, gan potenciāli negūtajās iespējās jeb
kādas ir tā opportunity costs.
Vēl šodienas apstākļos un
galvaspilsētā mītošajiem nevajadzētu aizmirst par tādām iespējām kā
sabiedriskais transports, taksis un koplietošanas auto pakalpojumi. Dzīvojot
tuvu darba vietai un/vai pilsētas centrā, personīgais auto ar savām salīdzinoši
augstajām fiksētājām izmaksām var būt lieks luksuss.
Ja ģimenē ir 3 vai vairāk cilvēki, tad auto nepieciešamība un izdevīgums pieaug līdz ar katru nākamo ģimenes locekli. Un šajā vietā ir vērts atcerēties starpību izmaksās starp luksusa auto un parastu auto, kas tikpat labi izpilda bāzes funkciju.
Jāatceras, ka nav tikai melns vai balts jeb luksusa auto vai nekāds auto. Ir daudz dažādi varianti un racionāla izvēle var spēlēt ļoti nozīmīgu lomu ilgtermiņa turīguma.
Mājoklis
Mājokļa izmaksas nereti
ir izdevumu pozīcija ar augstāko īpatsvaru. Arī mājokļa izmaksu apjoms var
variēt pat vairākas reizes atkarībā no izvēlētās dzīvesvietas, mājokļa veida un
tā platības. Mājokļa izmaksas var būt no dažiem simtiem mēnesī studentam līdz
pāris tūkstošiem eiro lielai ģimenei lepnā privātmājā vai ekskluzīvā dzīvoklī.
Protams, pastāv nekustamā īpašuma tirgus, kas nosaka attiecīgus īpašumu īres
vai iegādes cenas, kuras normālos apstākļos nav iespējams apiet.
Pie noteikta turīguma
līmeņa lielākā izmaksu atšķirība veidosies atkarībā no izvēlēta īpašuma veida,
atrašanās vietas un platības. Tā kā amplitūda ikmēneša izmaksām ir ļoti liela,
tad tieši mājokļa izvēlei būtu jāvelta vislielākā uzmanība.
Gadās tā, ka cilvēki ik
dienu meklē izdevīgākos variantus, kā lētāk nopirkt tualetes papīru vai pienu,
taču izvēloties nekustamo īpašumu ļoti ātri un emocionāli pieņem lēmumu,
neveicot nopietnus aprēķinus.
Izvēloties mājokli ir
jāņem vērā gan tā iegādes vai īres izmaksas, gan sabiedrisko pakalpojumu
sagaidāmās izmaksas, gan mājokļa atrašanās vieta attiecībā pret darba vietu,
pret bērnudārziem un skolām (ja tas ir aktuāli) un attiecīgās paredzamās
transporta izmaksas. Pat lielai ģimenei ar pietiekamiem ienākumiem ir gana
plašas mājokļa izvēles iespējas, sākot ar lētākiem dzīvokļiem sērijveida ēkās,
salīdzinoši nelielām privātmājām Pierīgā un stundas brauciena attālumā no Rīgas
un beidzot ar ekskluzīvām privātmājām Jūrmalā, Mārupē un Mežaparkā un lielas
platības dzīvokļiem Rīgas centrā un jaunajos projektos.
Negribu minēt, cik varētu
būt zemākais izmaksu līmenis, taču atšķirības starp ekonomisku un vidēju
variantu var būt daži simti eiro mēnesī, savukārt starp vidēju un ekskluzīvu
līdz pat pāris tūkstošiem eiro.
Tāpat Latvijā pagaidām salīdzinoši maz cilvēku domā par to, cik prātīgi ir dzīvot vienā un tajā pašā mājoklī visu mūžu. Ar to saprotot cilvēkus, kas turpina dzīvot vienatnē vai divatā lielās privātmājās pēc bērnu pieaugšanas un izvākšanās. Izvēloties mazāku mājokli varētu ievērojami samazināt mājokļa uzturēšanas izmaksas.
Latte + transports+ mājoklis
Ja iedomājamies divas
jaunās ģimenes ar ienākumiem ap 2 tūkstošiem eiro mēnesī pēc nodokļu nomaksas,
kuras dzīvo kardinālu atšķirīgus dzīvesveidus.
Viena ģimene rūpīgi veic aprēķinus pirms lielo izmaksu pozīciju (mājoklis,
transports) iegādes un cenšas izvairīties no lattes faktora tēriņiem un
nozīmīgu daļu no ienākumiem novirza uzkrājumiem. Tā rezultātā izdodas 20% no
ienākumiem jeb 400 eiro mēnesī novirzīt uzkrājumiem.
Otra ģimene dzīvo “gāzi grīdā”, izvēlas “statusa” auto, dzīvo ienākumiem
neatbilstoši dārgā mājoklī, nepievērš uzmanību lattes faktoriem un nedomā par
uzkrājumiem nākotnei. Tā rezultātā no mēneša uz mēnesi sanāk dzīvot no alga
līdz algai un nekādi uzkrājumi arī neveidojas.
Novirzot uzkrājumiem 400
eiro mēnesī(uzkrājuma apjoms pieaug līdz ar inflāciju, 3% gadā) un spējot
saņemt 8% ienesīgumu gadā, pirmajai ģimenei pēc 30 gadiem būs ieguldījumu
portfelis gandrīz 800 tūkstošu eiro apmērā.
Pirmā ģimene varēs relaksēti baudīt vecumdienas un pārāk neuztraukties par to, vai ar valsts pensiju pietiks izdzīvošanai, taču otrajai ģimenei nāksies paļauties tikai uz valsts pensiju sistēmu.
Ja par visiem 3 minētajiem tēriņu veidiem ir padomāts, ir veiktas apzinātas izvēles – lieliski! Ja vēl nav, nekad nav per vēlu sākt!
Apzināta tērēšana
Nobeidzot tēmu par tēriņiem, vēlos padalīties ar kādu budžeta veidošanas metodi.
Parasti, veidojot
budžetu, iesaka noteikt konkrētas kategorijas, tajās tērējamos apmērus un pēc
tam stingri pieturēties tiem. Tomēr dzīve pierāda, ka tas nav iespējams. Līdz
šim neesmu saticies vai dzirdējis par tādu cilvēku, kurš spētu strikti
pieturēties sastādītajam budžetam. Kādā kategorijā tiek iztērēts vairāk, kādā mazāk,
taču precīzi trāpīt ir gandrīz neiespējami.
Tā rezultātā ik mēnesi nākas vilties, ka sastādītais budžets neatbilst realitātei un pēc biežas vilšanās zūd jebkāda motivācija turpināt domāt par budžetu.
Viens no risinājumiem ir
pielietot finanšu blogera Ramit Sethi budžeta veidošanas principus. Tie ir
sekojoši.
Ir jānokārto pamata
lietas, t.i. mājoklis, transports, uzkrājumi, apdrošināšana un vēl daži citi
fiksētie nepieciešamie izdevumi. Tālāk seko interesantākais.
Katram no mums ir kādas
lietas vai izklaides, kas sagādā īpašu baudu. Kādam īpašu baudu sagādā kurpju
iegāde, kādam lielu prieku sagādā apmeklēt bārus nedēļas nogalē, savukārt citam
vislielāko prieku sagādā ziedošana un palīdzība labdarības iestādēm. Katram
cilvēkam šis laimes jeb baudu sagādājošais faktors ir cits. To ir svarīgi
identificēt un tieši šiem prieku un baudu sagādājošajiem tēriņiem atvēlēt īpaši
lielu daļu no atlikušajiem līdzekļiem. Tajā pašā laikā pārējās lietas, kas
nesagādā prieku, var ļoti ierobežot, lai tās tikai izpildītu tām nepieciešamo
funkciju.
Piemēram, var būt tā, ka ļoti lielu baudu un prieku sagādā apmeklēt interesantus un jaunus restorānus. Tā rezultātā var izvēlēties mēnesī apmeklēt dažus restorānus, bet pārējos izdevumus ierobežot tā, lai tie izpilda funkcijas, piemēram, brokastis ēst tikai mājās, pusdienas ņemt līdzi no mājām un lielāko daļu mēneša dienu ēst mājās gatavotas vienkāršas vakariņas. Tas pats attiecas uz citiem tēriņiem.
Svarīgi ir identificēt to tēriņu jomu, kas sagādā vislielāko baudu un prieku un pārējās apzināti tērēt tikai tik daudz, lai apmierinātu pamata vajadzības.
Nobeigumā
Ja paļaujamies tikai uz
emocijām, ieradumiem, reklāmām, vēlmi pēc statusa un cenšamies dzīvot labāk
nekā kaimiņš, tad būs diezgan grūti veidot turīgumu. Var sanākt sevi ielikt
vāveres ritenī un dzīties pēc nesasniedzamā. Tieši tāpēc ir vērtīgi ik pa
laikam veikt revīziju, izsekot visus savus tēriņus, apdomāt, vai izvēlētais
mājoklis un transportlīdzekļi ir adekvāti un pilda savas funkcijas. Ja izdodas
kaut ko mainīt un tā rezultātā vairāk novirzīt uzkrājumiem – ļoti labi!
Beigās vēlos atgādināt galveno turīguma veidošanas recepti – pelnīt vairāk, tērēt mazāk!
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Iepriekšējā rakstā par 2.pensiju līmeņa mantošanu izklāstīju savas domas, kāpēc tieši mantošana civillikumā noteiktā kārtībā man šķiet visloģiskākais risinājums.
Tā nu sagadījās, ka es
biju viens no pirmajiem, kurš publicēja domas un viedokli par 2.pensiju līmeņa mantošanu.
Pēc tam sekoja virkne mediju publikāciju ar bieži vien biedējošiem virsrakstiem,
piemēram:
Varbūt mediji tā nebija
domājuši, bet ir sanākuši diezgan iebaidoši raksti un “pētījumi”. Grūti
saprast, kāpēc tieši šāds komunikācijas veids un ziņojums tiek pasniegts. Iespējams,
citādāk būtu grūti dabūt rakstu skatījumus, bet ceru, ka kļūdos šajā aspektā.
Kāpēc es par šo rakstu?
Tāpēc, ka ir būtiska nianse, kas nevienā no “pētījumiem” netiek pieminēta. Piemēros
tiek izmantoti jauni cilvēki, t.sk. vecumā zem 30 gadiem, ar maziem bērniem un
tad tiek rēķināts, cik liela varētu būt starpība starp 2.pensiju līmeņa uzkrājuma
nodošanu mantošanai un nodošanu valsts budžetam.
Tomēr nevienām no “pētījumiem”
netiek pieminēti sekojoši pensiju likuma punkti 11.pants 1.punkts “Tiesības uz
vecuma pensiju ir sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu un
kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 20 gadiem.” un pārejas noteikumu
punkts 8.2 “No 2014.gada 1.janvāra līdz 2024.gada 31.decembrim šā
likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktais vecuma pensijas piešķiršanai
nepieciešamais apdrošināšanas stāžs ir 15 gadi.”
Kāpēc šie punkti ir
svarīgi?
Jo tiesības uz apgādnieka zaudējuma pensiju ir mirušā apgādnieka bērniem, ja apgādnieks ir bijis apdrošinātā persona un viņa kopējais apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 15 gadiem. Ja ir mazāks stāžs, tad piešķir minimālo pabalstu.
15 gadu stāžs ir nepieciešams
šobrīd, no 2024.gada ir nepieciešams 20 gadu stāžs.
Pēc maniem pieņēmumiem
normālā gadījumā cilvēks 15 gadu stāžu sasniedz ap 35 gadu vecumu, attiecīgi 20
gadu stāžu ap 40 gadu vecumu. Kāds, iespējams, daudz vēlāk, taču cits mazliet
agrāk.
Ja stāžs ir mazāks par
šobrīd noteiktajiem 15 gadiem, tad neatkarīgi no 1. un 2. pensiju līmeņu
uzkrājumiem, bērniem tiks maksāts minimālais pabalsts. Tātad var secināt, ka
līdz 35 gadu vecumam jebkurai personai ir izdevīgāk izvēlēties atstāt 2.pensiju
līmeņa uzkrājumu mantošanai civillikuma noteiktajā kārtībā.
Ir diezgan daudz cilvēki
Latvijā vecumā līdz 35 gadiem ar ievērojamiem 2.pensiju līmeņa uzkrājumiem (virs
10 000 eiro), citiem tie pat pārsniedz 30 000 eiro. Ja šie cilvēki redz minētos
“pētījumus” un paļaujas uz tiem un izvēlas savu uzkrājumu ieskaitīt valsts
budžetā, tad viņu mazie bērni saņems nevis lielāku apgādnieka zaudējuma
pensiju, bet gan minimālo pabalstu un personas uzkrātais kapitāls būtībā aizies
kopējā pensiju katlā.
Personām līdz 35 gadu
vecumam ir izdevīgāk izvēlēties 2.pensiju līmeņa uzkrājuma mantošanu civillikumā
noteiktajā kartībā, tādā veidā dzīvi palikušie saņems uzkrājumu naudā un mazgadīgie
bērni jebkurā gadījumā saņems minimālo pabalstu.
Pārskatīt šo lēmumu
vajadzētu sasniedzot 35 gadu vecumu vai 40 gadu vecumu no 2024.gada. Ja šobrīd
esi vecāks par 35 gadiem vai 40 gadiem no 2024.gada un tev ir viens vai vairāki
mazi bērni, tad tiešām izdevīgāk var būt izvēlēties nodot 2.pensiju līmeņa
uzkrājumu valsts budžetam. Ja bērni jau ir tuvu pilngadībai, tad vēljoprojām
izdevīgāk varētu būtu mantošana civillikuma kārtībā.
Ja esmu kļūdījies, lūdzu,
dodiet ziņu!
Secinājums
Līdz 35 gadu vecumam gandrīz jebkurai personai ir izdevīgāk izvēlēties atstāt 2.pensiju līmeņa uzkrājumu mantošanai civillikuma noteiktajā kārtībā, pat ja ir mazgadīgi bērni.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Pēdējā laikā daudz esmu
domājis par dažādiem ieguldītāju un investoru veidiem. Pārdomas arī veicina
cilvēku tādi jautājumi kā: “Vai tiešām ir kāds kurš iegulda uz pāris % gadā?”,
“Kam vispār interesē ieguldījumi ar tik zemu ienesīgumu?”.
Cenšoties atbildēt uz
šiem jautājumiem, nonācu pie atklāsmes, ka ieguldītāji iedalās divās plašās
kategorijās – sargātāji un riskētāji.
Riskētāji
Riskētāji ir tie, kuri
aktīvi meklē ieguldījumus ar pēc iespējas augstāku ienesīgumu ar attiecīgu
risku. Un šajā gadījumā es nedomāju aklus riskētājus un spēlmaņus, bet gan
cilvēkus, kas apzināti uzņemas risku, lai gūtu augstāku ienesīgumu.
Visaugstāko ienesīgumu uz
ieguldīto kapitālu var sasniegt ieguldot savā biznesā. Tajā pašā laikā zaudēt,
uzsākot savu biznesu, ir ļoti viegli un statistiski lielākā daļa jauno uzņēmumu
ilgi nenodzīvo. Šos riskētājus es liktu riskētāju spektrā tālākajā galā jeb
augstākais ienesīgums ar augstāko risku. Grafiski to var attēlot šādi:
Otra riskētāju kategorija
ir cilvēki, kas darbojas ar savu kapitālu un šim kapitālam meklē ieguldīšanas
iespējas. Ja pirmie paši izveido uzņēmumu, tad šie riskētāji parasti nodrošina
kapitālu, bet biznesa darīšanu vai pārvaldīšanu veic citi. Šajā kapitālā var
būt jaunuzņēmumu ieguldītāji, individuāli ieguldījumi nekustamajos īpašumos,
parāda darījumos. Šie riskētāji nereti izmanto un bieži dod priekšroku izmantot
daudz aizņemtā kapitāla.
Šo riskētāju ienesīgums
uz pašu ieguldītā kapitāla tiecas būt 10%, 15% un vēl krietni vairāk. Arī šajos
ieguldījumos ir riski, taču riskētājs ar to nodarbojas vairāk vai mazāk
profesionāli un atrod tādus ieguldījumus, kur citiem risks pret sagaidāmo
ienesīgumu ir pārāk augsts, taču riskētājam tas šķiet pievilcīgs un pieņemams.
Šīs kategorijas riska un ienesīguma attiecību var attēlot:
Šajā kategorijā es
iedalītu ari ieguldītājus, kas iegulda individuālās akcijās, individuālās
augsta ienesīguma obligācijās, nekustamajos īpašumos (attīstīšana, uz
salīdzinoši īstu termiņu cerot uz cenas izmaiņām, bieži izmantojot aizņemtu
kapitālu), dažādos mazāk izplatītos spekulatīvos veidos (kolekcionāru iekāroti
objekti, māksla, beisbola kartiņas, ekskluzīvi sporta apavi jeb sneakers, utt).
Kur riskētāji neiegulda?
Riskētāji gandrīz nekad neiegulda zema ienesīguma drošos ieguldījumos. Izņēmums
var būt īslaicīga līdzekļu izvietošana līdz brīdim, kad tiek atrasta nākamā
pievilcīgā investīciju iespēja.
Sargātāji
Sargātāji ir tādi
ieguldītāji, kuru galvenais uzdevums ir nosargāt jeb saglabāt esošos uzkrājumus
un ieguldījumus. Nereti sargātājam neinteresē nekāds ienesīgums, ka tikai tiek
saglabāts jau uzkrātais.
Spektra tālākajā galā ir
sargātāji, kuri tur līdzekļus norēķinu kontā un pat neplāno to mainīt, jo
galvenais ir saglabāt šo naudas summu. Tātad bez riska un bez ienesīguma.
Gandrīz tikpat tālu spektrā ir arī depozītu ieguldītāji. Šie ieguldītāji
paļaujas uz valsts garantiju un nogulda brīvos līdzekļus depozītos ar ļoti
zemām likmēm.
Ejot mazliet uz priekšu
spektrā, ņemot vērā riska pakāpi un sagaidāmo ienesīgumu, advancētāki sargātāji
var ieguldīt valstu emitētās obligācijās un investīciju reitinga korporatīvajās
obligācijās.
Sargātājiem nereti kā
ieguldījumi patīk tādi ieguldījumi, kuriem šķietami ir stabila cena, kurai ir
tendence pieaugt ilgtermiņā. Pie šiem ieguldījumiem var pieskaitīt nekustamā
īpašuma ieguldījumus, neizmantojot aizņemtus līdzekļus, t.sk. īres dzīvokļi,
lauksaimniecības zeme, meži, utt. Ieguldījumi netiek veikti, lai nopelnītu uz
vērtības izmaiņām īstermiņā.
Pavisam advancēti sargātāji
var piekrist ilgtermiņa ieguldījumiem akciju tirgos, izmantojot indeksu fondus
un ETFus. Tomēr manā pieredzē sargātāju ir ļoti grūti pārliecināt uzņemties
kaut nelielu risku, jo sargātāja primārais mērķis ir saglabāt uzkrājuma
pašreizējo vērtību un to nezaudēt, ienesīgums ir otršķirīgs.
Sargātājam ideāls
ieguldījums ir tāds, kurš ir drošs un spēj nest tādu ienesīgumu, kas ir vienāds
vai augstāks par inflācijas līmeni. Šobrīd, diemžēl, šādi ieguldījumi
neeksistē, jo patiešām drošie ieguldījumi sniedz ienesīgumu zemāku par
inflācijas līmeni.
Kurš no ieguldītājiem esi Tu?
Ir ļoti svarīgi izvērtēt
un saprast, vai esi sargātājs vai riskētājs. Ja pēc dabas esi sargātājs, tad,
ieguldot riskētāja tipa ieguldījumos, var iedzīvoties sirds klauvēs, depresijā
un vēl dažādās citās psiholoģiskās un fizioloģiskās problēmās.
Ja no apzināta vecuma
vienmēr neesi tiecies pēc riska, izmēģinājis visādas trakas idejas karjerā vai
ar savu naudu, tad visticamāk es starp sargātājiem. Ne viens, ne otrs nav labs
vai slikts. Katram no ieguldītāja tipiem ir atšķirīgi ieguldījumi, kas spēs
sniegt gaidīto rezultātu un prāta miera stāvokli. Ja tā nav, tad rodas
problēmas.
Sargātāju problēmas
Sargātājiem problēmas
rodas tad, kad tiek zaudēta nauda. Tas parasti notiek pēc ieguldījumiem tādos
ieguldījumu veidos, kas šķietami atbilst sargātāja kritērijiem, lielākoties tā
ir drošība.
Piemēram, pēc savas
būtības ļoti riskants un agresīvs ieguldījumu veids apgalvo, ka ir drošs un
sniedz kādas garantijas. Tādā veidā sargātājam tiek radīts maldīgs priekšstats
par augstu drošību un šī maldīgā drošības sajūta sargātājaprāt attaisno
ieguldījumu, pretī saņemot drošiem ieguldījumiem netipiski augstu ienesīgumu.
Grafiski tas izskatās šādi:
Jāatzīmē, ka šāda
attiecība tirgos nepastāv. Nav tādu ieguldījumu ar augstu ienesīgumu un zemu
risku. Augstāks ienesīgums iet roku rokā ar augstāku risku. Var būt augsts
risks, bet zems ienesīgums, tādā gadījumā tas vienkārši ir neprātīgs un
neloģisks ieguldījums, taču nav iespējams augsts ienesīgums ar zemu risku.
Problēmas ilgu laiku var
nebūt un neparādīties. Kamēr ekonomikā un finanšu tirgos kopumā viss ir labi,
tikmēr pat vistrakākie ieguldījumi var būt ļoti ienesīgi un nerealizēties to
apslēptie riski.
Kā vienu no piemēriem,
kur sargātājiem var rasties problēmu, gribu minēt P2P lending jeb savstarpējo
aizdevumu platformas. Tajās tiek uzrādīti augsti un fiksēti ienesīguma
procenti, kā arī tiek piedāvātas atpirkuma garantijas, liekot ieguldītājam
noprast, ka problēmu gadījumā viņa ieguldījums tiks atgriezts. Tipiski šis viss
strādā tā saucamajos labajos laikos, taču kas notiks brīdī, kad ekonomikā
iestāsies nopietna atdzišana un aizņēmēji lielos apjomos pārstās maksāt? Tajā
brīdī atklāsies šādu ieguldījumu patiesais risks un atklāsies patiesā riska/ienesīguma
attiecība. Šis gan ir tikai viens piemērs, tomēr šobrīd ļoti plaši izplatīts.
Sargātāja lielākais
izaicinājums ir “neiegrābties” un neieguldīt šķietami zema riska ieguldījumos,
kuru patiesais risks ir krietni augstāks vai vēl nav zināms, kāds tieši tas ir.
Ja riska līmenis tieši nav zināms, tad gandrīz vienmēr pēc noklusējuma tas ir
augsts.
Riskētāja problēmas
Riskētāja viens no
lielākajiem izaicinājumiem ir nepakļauties pūļa psiholoģijai un “nepārslēgties”
uz drošajiem ieguldījumiem. Visapkārt ir piesardzīgi, uzmanīgi un bieži arī
pesimistiski cilvēki, kuri mēģinās atturēt no riskantiem ieguldījumiem, jo paši
no tādiem baidās. Tie var būt paši tuvākie, gan arī netīšām atrasti eksperti,
kuri iesaka piesardzību.
Riskētāja izaicinājums ir
pieturēties pie savas riskētāja dabas un turpināt meklēt un radīt augsta
ienesīguma un attiecīga riska ieguldījumu iespējas.
Riskētājs mīl meklēt risku,
jo zina, ka parasti lielāks risks ir saistīts ir augstāku ienesīgumu. Tomēr var
gadīties arī citādāk, ka ir liels risks, taču ienesīgums ir zems. Riskētāja
otrs izaicinājums ir identificēt tādas iespējas, kuras saistās ar lielu risku,
taču paredzamais ienesīgums ir zems, un no šādām ieguldīšanas iespējām
izvairīties. Grafiski tādas iespējas izskatās:
Riskētāju un sargātāju sadursme
Ne pārāk bieži, tomēr
gadās, ka riskētāji saduras ar sargātājiem. Piemēram, riskētājs savu augstā
ienesīguma ideju piedāvā sargātājam. Ja sargātājs uz to pēc nopietnas
pārliecināšanas piekrīt, tad var gadīties, ka visu sadarbības periodu būs
saspringtas attiecības un “nokaitēta gaisotne”, jo atšķiras cilvēku personības
un vajadzības.
Tieši tāpēc katram būtu
jāpārzina savas preferences un piemērotākie risinājumi, lai no šādām situācijām
izvairītos.
Ja sargātājs pie agresīva
ieguldījumu piedāvājuma saņemšanas uzreiz saprastu, ka tas neatbilst viņa
profilam, saruna var tikt pārtraukta uzreiz un var lieki netērēt vienam otra
laiku.
Kas Tu esi – sargātājs vai riskētājs?
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Līdz šī gada sākumam
nebija iespējams mantot 2.pensiju līmenī uzkrāto kapitālu. Nāves gadījumā tas
tika ieskaitīts valsts pensiju speciālajā budžetā. Tas nešķita īpaši godīgi un
nerosināja uzticību pensiju sistēmai, jo konkrētas personas konkrēts uzkrājums
2.pensiju līmenī nemaz nebija konkrētas personas kapitāls, ja persona mira pirms
pensijas vecuma sasniegšanas.
Pateicoties Indexo
iniciatīvai, izveidojot parakstu vākšanu un aktīvi iestājoties par ieceres
īstenošanu, no šī gada sākuma katram 2.pensiju līmeņa dalībniekam ir iespēja
izvēlēties, ko darīt ar viņa 2.pensiju līmenī uzkrāto kapitālu nāves gadījumā.
Šajā rakstā apskatīšu izvēles
iespējas un kuru no tām, manuprāt, izvēlēties atšķirīgās situācijās.
Izvēles iespējas
2.pensiju līmeņa kapitāla izlietojumam nāves gadījumā
Saskaņa ar Valsts fondēto
pensiju likumu 2.pensiju līmeņa dalībniekam ir tiesības izvēlēties, kā tiks
izmantots viņa uzkrātais kapitāls, ja šis dalībnieks nomirst pirms vecuma
pensijas vecuma sasniegšanas:
To ieskaita
valsts pensiju speciālajā budžetā jeb kā tas ir bijis līdz šim. Uzkrātais
kapitāls tiek ieskaitīts kopējā valsts pensiju “katlā”.
To pievieno norādītās
personas 2.pensiju līmeņa uzkrājumam. Piemēram, sieva norāda savu vīru un nāves
gadījumā 2.pensiju līmenī uzkrātais kapitāls tiek pārskaitīts uz vīra 2.pensiju
līmeni.
To manto
Civillikumā noteiktajā kartībā. Naudas līdzekļi tiks izmantot kopējā mantošanas
kārtībā.
Kuru no variantiem
izvēlēties?
1. To ieskaita valsts pensiju speciālajā budžetā
Jāatzīmē, ka, ja netiek
izdarīta izvēle, tad šis ir noklusējuma variants.
Ilgi domāju un pētīju un
secināju, ka, manuprāt, nevienam nevajadzētu izvēlēties šo variantu. Uzkrātais
kapitāls tiek ieskaitīts kopējā valsts pensiju “katlā”.
Iesējams, kāds motivēs šīs izvēles pamatotību ar to, ka uzkrātais kapitāls tiks izmantots apgādnieka zaudējuma pensijas aprēķinam. Tas ir tiesa, taču jāņem vērā, ka 2.pensiju līmeņa kapitāls tiks pievienots kopējai aprēķina summai un ietekmēs salīdzinoši nedaudz. Manuprāt, priekšlaicīgas nāves gadījumā tuviniekiem daudz vairāk palīdzētu mantošana Civillikuma noteiktajā kārtībā jeb naudas līdzekļu saņemšana. Uz šodienu vidējais uzkrājums 2.pensiju līmenī ar ap 3 500 eiro. Apgādnieka zaudējuma pensijas aprēķinu šī summa, visticamāk, ietekmēs minimāli, taču vidēji šādas summas mantošana var būt būtisks atbalsts ģimenes locekļa zaudēšanas gadījumā.
2. To pievieno norādītās personas 2.pensiju līmeņa uzkrājumam.
Manuprāt, ir 2 situācijas,
kurās būtu prātīgi izvēlēties šo opciju.
Pirmkārt, ja norādītā
persona ir tuvu pensijas vecumam. Piemēram, norādītā persona pēc 5 gadiem
dosies pensijā. Pievienojot papildus kapitālu 2.pensiju līmeņa uzkrājumam, tiks
palielināts vecuma pensijas apmērs. Mani novērojumi liecina, ka naudas plūsma
jeb pensijas apmērs lielākajā daļā pensiju saņēmēju būs daudz svarīgāks un
lielāku sirdsmieru nodrošinošs nekā kādas naudas summas saņemšana un turpmāka
rūpēšanās par šo naudu.
Otrkārt, ja ir vēlme uzkrāto
2.pensiju līmeņa kapitālu nodot kādai personai, kas nav radinieks un kurai būtu
ierobežotas iespējas saņemt šo uzkrājumu pilnā apmērā, ja tiktu izvēlēta
iespēja mantot Civillikumā noteiktajā kārtībā. Piemēram, ja personas bērni ir
gana labi nodrošināti, taču personas brālim vai māsai ir sagaidāma ļoti zema
pensija, tad šāds variants varētu būt optimāls.
Šajā izvēlē nebūtu prātīgi novirzīt uzkrāto kapitālu saviem bērniem. Protams, var būt situācija, ka kāds no bērniem ir “mīļāks” un kāds “nemīļāks”. Mantojot Civillikumā noteiktajā kārtībā tiešo mantinieku pilnībā izslēgt no mantojuma nevar. Tādā gadījumā tiešām var izvēlēties nodot šo kapitālu “mīļajam” bērnam.
Tomēr, ja nav izteikta vēlme, tad nevajadzētu 2.pensiju līmeņa uzkrājumu nodot konkrētai personai, kura ir jaunākā paaudzē. Kāpēc? Tāpēc, ka šai personai līdz pensijas vecuma sasniegšanai būs ļoti daudz gadi, iespējams 20, 30 vai pat 40 gadi. Tas ir ļoti ilgs termiņš, kurā viss var mainīties. Un šajā gadījumā es nerunāju par valsts iekārtas maiņu, bet gan par vecuma pensijas saņemšanas nosacījumiem. Var pieaugt pensionēšanās vecums, var tikt piemēroti jauni nodokļi utt. Tā rezultātā nodotais kapitāls var nesasniegt galveno mērķi – vairot norādītās personas turību.
3. To manto Civillikumā noteiktajā kartībā.
Visos pārējos gadījumos visloģiskāk ir izvēlēties 2.pensiju līmeņa uzkrājumu mantot Civillikumā noteiktajā kārtībā. Priekšlaicīgas nāves gadījumā tuvinieki saņems 2.pensiju līmeņa uzkrājumu naudas līdzekļu formā gandrīz uzreiz. Līdzekļi neaizies kopējā valsts pensiju “katlā” un norādītās personas gadījumā nebūs jāgaida neskaitāmi gadi, lai tiešām saņemtu šo uzkrājumu.
Mans ieteikums būtu
pret šo kapitālu attiekties kā pret jebkuru citu sev piederošu kapitālu.
Kopsavilkums
3.variants ir loģiskākais un būtu jāizvēlas gandrīz visiem. 1.variants nav prātīgs nevienam. 2.variants ir atbilstošs tikai dažās ļoti specifiskās situācijas.
P.S. izdarīt izvēli par 2.pensiju līmeņa uzkrājuma izlietošanu nāves gadījumā var šeit latvija.lv
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Finanšu medijos bieži saka, ka hedžfondiem ir grūti laiki. Taču tā ir tikai daļa no patiesības, dažiem tiešām ir grūti, taču kopējais aktīvu apjoms hedžfondos turpina pieaugt
Nassim Taleb jaunākā uzstāšanās Indijā. Ja ir lasītas viņa grāmatas, tad šeit jaunas domas neatrast, taču var gūt ieskatus no ideju sakārtošanas, pielāgojot tematam par Indijas izaugsmi
Dave Collum: 2019 Year in Review – Dave Collum atskats uz 2019.gadu. Daļai apgalvojumu un viedokļu nepiekrītu, taču kopumā labs ieskats uz 2019.gada notikumiem no viena cilvēka skatupunkta. Atskata kopējais apjoms ir 172 lapaspuses.
Headlines are seldom what they seem – skaļie un sensacionālie virsraksti finanšu medijos ir jāfiltrē ļoti uzmanīgi. Patiesība var izrādīties pilnīgi pretēja.