Forex

Vārds Forex ir cēlies no vārdu Foreign un exchange savienojuma, ar ko parasti tiek saprasta valūtas maiņa.

Kāpēc es rakstu par valūtas maiņu? Jo ikdienā Forex tiek piedāvāts kā pelnīšanas rīks. Neskaitāmi brokeri piedāvā ar valūtas maiņu piepelnīties. Tieši tāpēc nolēmu uzrakstīt par Forex un tā iezīmēm, un kāpēc es ieteiktu no tā izvairīties.

Piepelnīties ar valūtas maņu var ikviens un tam pat nevajag nekādus īpašus brokerus vai platformas. Ejam uz banku un samainām savus eiro piemēram pret ASV dolāriem. Sagaidām, kad ASV dolārs attiecībā pret eiro ir kļuvis krietni vērtīgāks, dodamies vēlreiz uz banku un apmainām ASV dolārus atpakaļ pret eiro, atpakaļ saņemot vairāk eiro, nekā sākotnēji. Tiesa šādi darījumi ir ļoti reta parādība, jo valūtas mainītāji parasti iekasē ļoti augstas komisijas vai paslēpj savas komisijas starpībā (spread) starp valūtas pirkšanas un pārdošanas kursiem.

Ko tad īsti piedāvā Forex brokeri? Forex brokeri piedāvā virtuāli mainīt naudas līdzekļus un tā rezultātā gūt peļņu. Lai palielinātu potenciālās peļņas apmēru, brokeri piedāvā izmantot kredītplecu. Piemēram ar saviem 1000 eiro var atvērt pozīciju uz 100 000 eiro. Ja valūtas kurss izmainījās par 1% mums par labu, tad nopelnam 1000 eiro jeb 100% uz savu 1000 eiro depozītu.

Tik tālu viss skan labi, taču kur ir āķis? Āķis slēpjas riskos, kas ir saistīti ar darbībām Forex brokeros.

Jāsāk ar to, ka augstais kredītplecs ļauj gan strauji nopelnīt, gan tikpat strauji zaudēt. Iepriekš minētājā piemērā pietiek valūtas kursam izmainīties par 1% mums nelabvēlīgā virzienā un tiek zaudēti 1000 eiro jeb visa ieguldītā summa.

Tātad risks ir ļoti augsts. Parasti, darījumi Forex tiek veikti uz ļoti īsu laiku, 5 minūtes, 10 minūtes, 1 stunda. 1 diena jau ir diezgan ilgs laiks Forex darbībām, nemaz nerunājot par ilgāku termiņu. Tieši tāpēc es Forex neskaitu kā investīciju rīku, bet gan kā spekulācija rīku.

Attiecīgi, ja cilvēka mērķis ir izmantot Forex spekulācijām, nav problēmu. Savukārt, ja cilvēks vēlas investēt ilgtermiņam, tad Forex nebūs tam piemērots.

Ja ir interese investēt un uzkrāt līdzekļus nākotnei, parūpēties par turīgām vecumdienām vai par bērnu izglītību, tad par Forex aizmirstam un tam netuvojamies.

Ja nu tomēr ir vēlme paspekulēt Forex un mēģināt kaut ko nopelnīt, tad ir daži faktori, kuri būtu jāņem vērā.

Pirmkārt, ir jārēķinās ar to, ka visu ieguldīto naudu var zaudēt. Ja ir nolemts spekulēt Forex, tad vajadzētu tam atvēlēt tik  lielu naudas summu, kuru bez lielām rūpēm ir gatavība zaudēt. Ar to saprotot, ka ir vienalga vai līdzekļi tiek zaudēti Forex vai tūlīt pat sadedzināti.

Ja šādi līdzekļi ir un ļoti gribas paspekulēt Forex, tad ir ļoti rūpīgi jāizvēlas brokeris. Lielākā daļa Forex brokeri ir reģistrēti un savai darbībai licenci saņēmuši Lielbritānijā vai Kiprā. Tomēr galvenā būtība slēpjas Forex brokera izvēlētajā darbības modelī.

Tā kā statistiski vairāk nekā 90% no Forex tirgus spekulantiem naudu zaudē, tad Forex bokeru liela daļa izvēlas “spēlēt pret klientu”. T.i. ja klients naudu zaudē, tātad brokeris ir nopelnījis. Parasti tādi brokeri būs, kuriem būs visplašākās reklāmas un visaicinošākie saukļi. Taču es ieteiktu izvēlēties tādu Forex brokerus, kas nespēlē pret saviem klientiem, bet gan paņem tikai godīgu komisiju par starpniecības pakalpojumiem. Sīkāk šajā tēmā neiedziļināšos, jo tiem, kam patiesi būs vēlme spekulēt Forex, atradīs sev piemērotāko brokeri, ņemot vērā manis minētos faktorus.

 

P.S. Forex var kalpot kā ļoti noderīgs rīks uzņēmumiem risku minimizēšanai, kas ir saistīti ar valūtas kursu svārstībām. Taču tā ir pavisam cita tēma un nav saistīta ne ar spekulācijām, ne ar investīcijām.

 

Ienesīgums jeb peļņas procenti

Investīcijas, ieguldījumi, uzkrājumi būtībā paredz, ka patēriņš tiek pārnests uz nākotni. Šodien līdzekļi netiek iztērēti. Taču par šādu patēriņa pārnešanu uz nākotni tiek sagaidīti peļņas procenti.

Ienesīgums jeb peļņas procenti ir atlīdzība par līdzekļu ieguldīšanu, aizdošanu, investēšanu. Ir pieņemts uzskatīt, ka, jo augstāks risks neatgūt ieguldītos līdzekļus, jo augstāka procentu likme tiek piedāvāta.

Tātad, ja negribas neko zaudēt, tad ir jāizmanto ļoti droši noguldījumi. Starp tādiem ir depozīti/noguldījumi bankās. Šādu noguldījumu atmaksu/izmaksu bankas bankrota gadījumā līdz 100 000 eiro garantē valsts. Šādi noguldījumi šobrīd nesīs ienesīgumu sākot no 0% līdz 0.5% gadā. Ja ir svarīga, tik liela drošība, tad vairāk šobrīd nevar saņemt. Taču šādu ieguldījumi ir pieejami sākot no nelielām summām.

Pēc tam pēc riska apjoma seko atsevišķas obligācijas jeb valstu un privātu un publisku korporāciju parādsaistības. Šeit būs iespējams atrast visdažādākās obligācijas ar ienesīgumu ļoti plašā amplitūdā, piemērām, sākot no negatīva ienesīguma Vācijas valsts obligācijās un līdz vairāku desmitu procentu gada ienesīgumam riskantās latīņamerikas korporāciju obligācijas, kas ir uz bankrota robežas. Tiesa, lai šādas investīcijas būtu pieejamas, investējamo līdzekļu apjoms būs nepieciešams mērāms vismaz pāris tūkstošos eiro, parasti desmitos un simtos tūkstošu eiro. Pie tam šādiem darījumiem brokeri piemēro ne tikai procentuālu pirkšanas komisiju, bet nosaka arī minimālo komisijas apmēru, kas nereti sasniedz 100 eiro/dolāru par darījumu, līdz ar to pirkt obligācijas par 1000 eiro un maksāt 100 eiro komisiju ir pilnīgs neprāts.

Tad vēl ir pieejamas akcijas un akciju fondi. Vēsturiski investīcijas akcijās ir spējušas nodrošināt vidēji 8% gadā ienesīgumu. Tas gan nenozīmē, ka gadu no gada investīcijas pieaugs par 8%. Kādu gadu var būt +20%, citā -1%, un vēl citā pat -20% vai vairāk, taču ilga termiņā nonāksim pie vidējā rādītāja ap 8% gadā. Arī šada veida investīcijām būs nepieciešami jau diezgan lieli līdzekļi, manuprāt, sākot no 10 000 eiro. Arī te ir jārēķinās ar dažādām komisijām, kas pie mazākām summām investīcijas akcijās padara neloģiskas un neizdevīgas.

Tā varētu uskaitīt daudz un dažādus investīciju veidus un kādi ienesīgumi tiem ir paredzami ilgtermiņā, taču šoreiz vēlējos parādīt tikai dažus piemērus uzskatāmībai. Iepriekš biju aprakstījis P2P lending riskus, un, ja atceramies, ka vidēji šādi aizdevumi dod 10-13% gadā ienesīgumu, tad var tikai iztēloties, kāds ir šo investīciju risks. Salīdzinot ar 8% akciju vidējo ienesīgumu, bet vērtības zaudējumu desmitos procentu krīzes apstākļos, tad P2P potenciālie zaudējumi ir krietni augstāki.

Protams, katrs grib augstāku ienesīgumu jeb labāku atdevi no ieguldītajiem līdzekļiem. Tie palīdzēs ātrāk sasniegt augstāku turības līmeni, nodrošinās augstākus pasīvos ienākumus. Taču vienmēr ir jāatceras ienesīguma un riska intīmās attiecības. Jo augstāks ienesīgums, jo augstāks risks. Jo augstāks risks, jo augstāks ienesīgums (ne vienmēr).

P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformas

Par P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformām pēdējā laikā varam dzirdēt īpaši bieži. Tiek stāstīti to straujās izaugsmes veiksmes stāsti un, pieminot augsto ienesīgumu, tiek pievilināti aizvien jauni investori.

Arī mani paziņas un draugi man ir jautājuši viedokli par šo tēmu, taču jāatzīst, ka pāris teikumos objektīvu atbildi sniegt nevar. Esmu sekojis līdzi šo platformu izaugsmei, attīstībai un to piedāvājumiem. Mans galvenais secinājums ir šāds:

P2P lending nav piemērots klientiem ar maziem un ļoti maziem uzkrājumu līdzekļiem/investīciju portfeļiem tieši augstā riska dēļ. P2P lending var kalpot kā investīciju rīks klientiem ar lieliem investīciju portfeļiem.

Pie šāda secinājuma es nonācu izvērtējot vairākus faktorus. Tā kā katrs no faktoriem iekļauj daudz detaļas, tad katram nozīmīgajam faktoram esmu izveidojis atsevišķu bloga ierakstu. Esmu apskatījis un aprakstījis šādus faktorus:

  1. Kredītu risks. Ar šo faktoru es saprotu kredītus, kas tiek piedāvāti investēšanai. Tā kā kredīti tiek izsniegti ar augstām likmēm, tas kaut ko liecina arī par kredīta ņēmēju un riska līmeni. Sīkāk par to ierakstā: P2P lending: Kredītu risks
  2. P2P lending platformas risks. Kā to atzīst paši nozares dalībnieki, tad šai nozarei pagaidām nav detalizēts regulējums, tā rezultātā rodas daudz jautājumi par platformu darbību, no tā izriet arī vairāki potenciālie riski. Sīkāk par to ierakstā: P2P lending: Platformas risks
  3. P2P lending kā liela investīciju portfeļa sastāvdaļa. Es uzskatu, ka P2P lending var kalpot kā rīks klientiem ar lieliem portfeļiem. Protams, runa ir par daļu no portfeļa. Kādi faktori būtu jāņem vērā izvēloties izmantot P2P lending, sīkāk par to ierakstā: P2P lending: Liela investīciju portfeļa sastāvdaļa

 

P2P lending platformu nākotne ir atkarīga no sekmīgas vairāku nosacījumu izpildes:

  • Platformu veidotāji un uzturētāji spēs vienoties ar likumdevēju par klienta intereses aizstāvoša regulējuma pieņemšanu;
  • Tiks samazināti riski līdzekļu pilnīgai zaudēšanai;
  • Platformas spēs pārdzīvot finansiālo krīzi (piemēram tādu kā 2008.g.);
  • Platformas godīgi un pilnvērtīgi attēlos visus investora riskus un ar tiem saistītās potenciālās izmaksas.

Vēl var tikai hipotētiski spriest, vai pēc šīm platformām saglabāsies pieprasījums brīdī, kad centrālās bankas normalizēs bāzes likmes un atkal būs pieejami droši depozīti ar 3-5% gada ienesīgumu? Tiesa, šāda scenārija piepildīšanās varbūtība tuvāko gadu laikā ir ļoti zema.

P2P lending: Kredītu risks

Šis ir viens no rakstiem sērijā par P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformām. Galveno rakstu meklē šeit: P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformas

Kredītu risks

P2P lending platformas būtība ir savest kopā aizdevēju ar aizņēmēju. Realitātē kredītu izsniedz kāds kredītu pakalpojumu sniedzējs un pēc tam daļu no kredīta vai pilnā apjomā pārdod investoram.

Kāpēc es runāju par kredītu risku? Tāpēc, ka katrs izsniegtais kredīts paredz vairākus riska faktorus. Galvenais no tiem ir, vai aizņēmējs spēs atdot kredītu. Ir nodrošināti kredīti (tiek ieķīlāts kustamais vai nekustamais īpašums) un ir nenodrošināti kredīti (nav konkrētajam kredītam piesaistītas ķīlas). Izvērtējot kredītņēmēju tiek ņemti vērā gan tā ienākumi, esošās saistības, ģimenes lielums un vēl daudz citi faktoru. Pēc šo visu faktoru izvērtēšanas, tiek noteikts riska līmenis un piedāvāta riskam atbilstoša aizdevumu likme.

Te nu mēs esam nonākuši līdz tam, par ko vēlos runāt. Aizdevuma likme un par ko tā liecina P2P lending platformās investīcijām pieejamajos kredītos.

Sākšu ar kredītu pret nekustamā īpašuma ķīlu jeb hipotekāro kredītu. Vairākās P2P lending platformās tiek piedāvāts investēt kredītos pret nekustamā īpašuma ķīlu ar gada likmi 10-15%. Liekas diezgan pievilcīgs piedāvājums, vai ne? Taču kredītņēmējam gan tā nevajadzētu likties. Pēc man pieejamās informācijas vidējas kvalitātes klienti šobrīd bankās var saņemt hipotekāro kredītu ar likmi ap 3% gadā, ļoti labi klienti var saņemt 1.5% vai pat zemāk. Tad kāpēc gan kāds izvēlētos ņemt kredītu ar likmi 10-15% gadā?

Visticamāk šis klients banku ieskatā ir augsta riska. Iespējams, ka klientam nav pietiekami augsti un/vai oficiāli ienākumi. Iespējams īpašums ir tādā stāvoklī un/vai atrodas tādā vietā, ka banka ķīlu neuzskata par pietiekami kvalitatīvu nodrošinājumu hipotekārajam kredītam. Visi šie faktori ievērojami paaugstina kredīta neatdošanas risku. Lai arī neesmu hipotekāro kredītu un nekustamā īpašuma tirgus speciālists, tomēr mani pārņem nopietnas šaubas par ķīlas kvalitāti un iespēju to pārdot krīzes gadījumā, ja īpašums ir ne pārāk labā kvalitātē un atrodas dziļos laukos, kur attīstības var teikt nav. Tātad pastāv augsts risks pat pārdodot ieķīlāto īpašumu atgūt tikai nelielu daļu no investētajiem līdzekļiem.

Tas pats ir ar kredītiem auto iegādei. Kādēļ gan lai kāds klients izvēlētos ņemt kredītu ar procentu likmi, kas ir 15%, 20% un nereti vēl krietni augstāka, ja labs klients var iegādāties jaunu auto ar likmi ap 2%, bet mazlietotu ar likmi no 5% līdz 10%? Visticamāk spēkā būs jau iepriekš minētie faktori, t.sk. zemi un/vai neoficiāli ienākumi, citu saistību esamību, iespējams kādu esošu kredītu kavējumi utt.

Šādus pašus jautājumus var uzdot gan par piedāvātajiem nelielajiem patēriņa kredītiem, gan par izsniegtajiem kredītiem uzņēmumiem.

Ja kredītņēmējs būtu salīdzinoši drošs, tad bankas un citi aizdevēji piedāvātu aizdevumus par ļoti zemām likmēm. Ja tā nav, tātad pastāv viens vai vairāki faktori, kas ievērojami paaugstina risku.

Un te nu katram P2P lending investoram pašam būtu jāsaprot, vai viņš ir gatavs uzņemties šādus riskus. Tas nozīmē arī saprast to, ka pastāv gana augsts risks neatgūt vai atgūt tikai daļu no investētās summas.

Nobeigumā par kredīta riskiem vēlos piebilst, ka ir ļoti rūpīgi jāizvērtē katrs kredīts, kuru apsveram investēšanai. Ja tas ir kredīts pret nekustamā īpašuma ķīlu, tad atsaucam atmiņā 2006. un 2007.gadus, kad nekustamā īpašuma vērtētāji sniedza vērtējumus un bankas devas kredītus, bet 2 gadus vēlāk daudzi no īpašumiem bija mazāk kā uz pusi vērti. Daudzus no īpašumiem bija iespējams pārdot par pieņemamu cenu pat tikai pēc 5-7 gadiem pēc krīzes. Ja tas ir auto kredīts, tad vērtējam vai auto ir gana likvīds. Arī auto tirgus aktivitāte var nobremzēties ļoti strauji.

Tātad, vērtējam visus iespējamos riskus un analizējam vai piedāvātais ienesīgums ir pietiekams, lai kompensētu paaugstinātos riskus.

P2P lending: Platformas risks

Šis ir viens no rakstiem sērijā par P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformām. Galveno rakstu meklē šeit: P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformas

Platformas risks

Kā to atzīst paši nozares dalībnieki Latvijā, tad šai nozarei pagaidām nav detalizēts regulējums, tā rezultātā rodas daudz jautājumi par platformu darbību, no tā izriet arī vairāki potenciālie riski.

Galvenās bažas ir par to, kas un kā notiek gadījumā, ja platforma pārstāj savu darbību. Ir vairāk jautājumi, uz kuriem atbildes īsti nav skaidras:

  • Kā ir iespējams atgūt neinvestētos līdzekļus?

Ja pieņemam, ka platforma pārstāj darboties, kādā kārtībā ir iespējams atgūt neinvestētos līdzekļus. Ar bankām mums pieredze jau ir – Latvijas Krājbanka, Trasta Komercbanka – dodamies uz regulatora norādīto banku, rakstām iesniegumu par līdzekļu saņemšanu un garantēto summu līdz 100 000 eiro saņemam savā kontā.

Kādas platformas mājas lapā bija rakstīts, ka līdzekļi tiek turēti atsevišķos kontos no uzņēmuma paša līdzekļiem. Tas ir ļoti labi. Taču, ja šādam uzņēmumam tiek uzsākts maksātnespējas vai likvidācijas process, tad kādā veidā līdzekļi ir pieejami? Vai ir jāiesniedz pieteikums kopā ar visiem pārējiem kreditoriem?

  • Kā ir iespējams turpināt saņemt maksājumus no aizņēmuma ņēmēja, ja platforma pārstāj darboties?

Kādas platformas mājaslapā bija rakstīts, ka dati tiek saglabāti un regulāri tiek nodoti juristiem. Tas ir ļoti labi. Taču, kā pēc tam notiek parāda turpmāka piedziņa. Es tādā gadījumā redzu 2 variantus: atrodas kāds uzņēmums, kurš uzņemas pildīt piedzinēja funkciju visām saistībām un par to saņem konkrētu atlīdzību jeb darbojas kā aģents visu kreditoru vārdā. Otrā variantā katrs investors ir par sevi.

Apskatot otro variantu, var sanākt tā, ka var iegūt no platformas juristiem apliecinošus dokumentus, ka esat aizdevis līdzekļus konkrētam kredītņēmējam. Tālāk ir jāveic līdzekļu piedziņa pret šo personu. Tas kaut ko maksā, precīzas summas nezinu, bet pieņemu, ka pārdesmit eiro tas varētu maksāt, iesniedzot piedziņas pieteikumu pret kreditoru, kas atrodas Latvijā. Dārgāk tas viss var būt, ja kredītņēmējs ir citā valstī, piemēram Igaunijā, Zviedrijā utt.

Ja pieņemam, ka piedziņa no Latvijas kredītņēmēja izmaksā pārdesmit eiro, tad jebkura summa, kas ir investēta individuālā kredītā zem šīs summas, būtībā ir zaudēta pavisam, jo nav vērts iesniegt kredīta piedziņu par summu, kas ir zemāka par piedziņas izdevumiem. Attiecīgi 10 eiro, 20 un iespējams vairāk, platformas darbības pārtraukšanas gadījumā, būtībā ir norakstāmas.

Šis arī ir galvenais faktors, kāpēc, manuprāt, P2P lending platformas nav piemērotas klientiem ar maziem investīciju portfeļiem. Pat ja tiek ieguldīti 5000 eiro un tie tiek sadalīti pa 500 dažādiem kredītiem, itkā izveidojot diezgan plašu diversifikāciju, tad platformas darbības pārtraukšanas gadījumā, iespējams visa summa var būt neatgriezeniski zaudēta, jo izmaksas tās piedziņai var būt vēl lielākas.

Protams, es neesmu jurists, līdz ar to nevaru profesionāli interpretēt visus līgumos atrunātos punktus. Taču skaidras atbildes uz augstāk minētajiem jautājumiem lielākajās Latvijas P2P lending platformās neatradu.

Kamēr šie procesi nav 100% skaidri, atrunāti līgumos un iestrādāti valstiskā regulējumā, tikmēr riski mazam investoram ir pārāk augsti, lai ieguldītu P2P lending platformu piedāvātajos kredītos.

 

Es labprāt saņemtu konkrētas atbildes uz šiem jautājumiem no P2P lending platformām. Ja tādas saņemšu, tad noteikti publicēšu arī savā blogā.

P2P lending: Liela investīciju portfeļa sastāvdaļa

Šis ir no viens rakstiem sērijā par P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformām. Galveno rakstu meklē šeit: P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformas

P2P lending kā liela investīciju portfeļa sastāvdaļa

Rakstā Platformas riski rakstīju par to, kāpēc, manuprāt, P2P lending nav piemērots klientiem ar maziem investīciju portfeļiem. Citādāk ir ar lielākiem investīciju portfeļiem.

Šajā gadījumā aplūkosim hipotētisku piemēru par klientu ar 100 000 eiro lielu kopējo investīciju portfeli.

Pieņemsim, ka šim klientam jau ir dažādas investīcijas finanšu tirgos un diversifikācijas nolūkos, kā arī kopējā ienesīguma paaugstināšanai klients nolemj 10% no visa portfeļa jeb 10 000 eiro ieguldīt P2P lending platformu piedāvātajos kredītos.

Atceroties rakstā Platformas riski rakstīto par to, ka investējot pārāk mazas summas atsevišķā kredītā varētu būt pārāk riskanti, jo platformas darbības pārtraukšanas gadījumā kredīta piedziņas izdevumi var pārsniegt ieguldīto summu, kā rezultātā viss ieguldījums var būt zaudēts. Tāpēc ir vērts apsvērt ieguldīt salīdzinoši lielas summas katrā no kredītiem.

Šajā gadījumā, ņemot vērā platformas darbības pārtraukšanas riskus un potenciālās piedziņas izmaksas, optimāls variants varētu būt ieguldīt 5-10 atsevišķos kredītos, t.i. 1000 līdz 2000 eiro katrā.

Tāpat no kredīta piedzīšanas izmaksu aspekta, iespējams, izdevīgāk ir izvēlēties kredītus, kas ir izsniegti Latvijā.

Tālāk jau ir jāizvērtē katrs kredīts atsevišķi. Ieguldot šādas summas droši vien vajadzētu izvēlēties kredītus ar nodrošinājumu, t.i. nekustamā vai kustamā īpašuma ķīlu. Ja tas ir nekustamais īpašums, tad būtu vēlams, ka tas ir gana likvīds jeb to var salīdzinoši ātri pārdot. Visticamāk īpašumus Rīgā vai tās tiešā tuvumā varēs salīdzinoši ātri pārdot, taču vislielākās šaubas manī raisa īpašumi, kas atrodas dziļos laukos, mazos ciematos. Tādi īpašumi ir īpaši nelikvīdi un grūti pārdodami.

Pat, ja piepildās sliktākais scenārijs un platforma pārtrauc savu darbību, tad pie šādām investīcijām ir vērts veikt individuālu kredītu piedziņu.

Protams, reāli nonākot līdz šādam investīcijām ir jāveic ļoti rūpīga analīze. Ir jāatceras, ka augstās likmes nozīmē arī paaugstinātu risku.

Būtu vēlams izveidot savu investīciju politiku un pie tās pieturēties. Tajā vajadzētu iekļaut paša izvērtētus un izvēlētus atlases kritērijus. Tie varētu būt tādi kā kredīta termiņš, ķīlas veids, ķīlas atrašanās vieta (nekustamajam īpašumam), aptuvenais pārdošanai nepieciešamais laiks, LTV maksimālais līmenis, ienesīguma līmenis utt.

Gandrīz kā ar jebkuru investīciju, arī investīcijas P2P lending platformās nevajadzētu atstāt pašplūsmā. Ir jāseko līdzi tam, kas notiek ar aizdevumiem, kuros ir investēts, iespējams kādu no tiem var pārdot citiem investoriem saņemot par to papildus prēmiju.

Un, protams, jāatceras, ka ienākums no kapitāla tiek aplikts ar nodokli. Tātad ienākumi no investīcijām P2P lending platformās ir jāiekļauj nodokļu deklarācijās un jāveic nodokļu nomaksa par tiem.

 

 

 

Investīciju piemērs: Zelts

Zelts kā investīcija man nepatīk. Šāds apgalvojums pie virsraksta “Investīciju piemērs: Zelts” var šķist nepiemērots un tieši tāpēc top šāds raksts, jo investīcijām zeltā ir gan plusi, gan mīnusi.

Sāksim ar plusiem:

  • Zelts ir spīdīgs un smuks
  • Zelts ir blīvs un gana vērtīgs, 100g zelta šobrīd maksā aptuveni 3 800 eiro, tātad, ieliekot 10 kg zelta mugursomā, varam viegli pārvietot 380 000 eiro
  • Zelts ļoti ilgā termiņā (vairākas desmitgades) saglabā savu pirktspēju
  • Zelts nelielā īpatsvarā no kopējā investīciju portfeļa var dot pozitīvu diversifikācijas efektu.

Galvenie mīnusi:

  • Zelts nedod ienākumus, tam nav ne dividenžu, ne procentu ienākuma
  • Zelta uzglabāšana maksā naudu, ja zelts tiek uzglabāts bankā. Ja tas tiek uzglabāts mājās, pastāv zādzības risks, ko apdrošinot izmaksas var būt vēl augstākas.
  • Īsā un vidējā termiņā zelta cena var ļoti svārstīties.
  • Pirkšanas/pārdošanas cenu atšķirība, citos gadījumos pirkšanas komisija var būt 3 līdz 5% apmērā vai vairāk no pirkšanas summas.
  • Zelta pārdošana pie lielākiem apjomiem var būt apgrūtinoša, it īpaši krīzes laikos.
  • Zelts vien diez vai paglābs un palīdzēs kara un apokalipšu gadījumos.

Jāpiebilst, ka šoreiz rakstu tieši par fiziskā zelta pirkšanu, t.i. monētas un stieņi. Ja tiek iegādāts zelts, izmantojot dažādus finanšu instrumentus, tad pārsvarā tas tiek darīts spekulatīvos, diversifikācijas vai hedžēšanas nolūkos.

Par plusiem viss ir skaidrs. Tuvāk ir vērts aplūkot dažus no uzskaitītajiem mīnusiem.

Ikreiz, kad medijos uzvirmo ziņas par kādu ģeopolitisku konfliktu, zelta aktīvisti skaļi bļauj, ka ir laiks pirkt zeltu. Ir vairāki tā saucamie ekonomisti, speciālisti un citi darboņi, kas spēs uzrādīt neskaitāmus pierādījumus, pētījumus, grafikus un analīzes, kāpēc tieši šis brīdis ir pareizais zelta iegādei. Pareizi izvēloties datus un tos tendenciozi attēlojot, jebkurš brīdis var tikt uzskatīts par pareizo zelta iegādei.

Tieši kara tuvošanās vai globālās ekonomikas potenciālais sabrukumus parasti ir 2 galvenie iemesli zelta pārākuma sludināšanai.

Iedomāsimies situāciju, ka ir sācies karš, viss ir slikti, vietējās bankas vairs neeksistē, ārvalstu banku kontiem piekļuves nav, taču mājās ir zelta stieņi. Ko šādā situācijā var darīt? Turēt mēli aiz zobiem. Kara situācijā uzrodas ļoti daudz nežēlīgi un ļauni cilvēki, un, ja šādi cilvēki padzirdēs par zelta esamību, visticamāk, pirmais, ko var saņemt pret zeltu ir lode pierē. Ja nebūs sagatavoti ieroči sevis aizsardzībai un citas preces barterim, tad viens pats zelts neko daudz nepalīdzēs. Fiziskais zelts Šveices bankā, visticamāk, arī nelīdzēs, ja no savas valsts nebūs iespējams izbraukt.

Ja runājam par globālajām ekonomiskajām krīzēm, tad atskatoties uz 2008.gada krīzi, tad zelts tik tiešām pēc krīzes kādu laiku bija čempions cenas pieaugumā. Pēc tam tas zaudēja ap 30% 9 mēnešu laikā. Ja priecājamies par zelta cenas pieaugumu, tad ir godīgi jāatzīst, ka zelta pirkšana piesaistīja arī ar potenciālo cenas pieaugumu jeb spekulatīvos nolūkos, tātad ne vērtības saglabāšanas nolūkos. Savukārt, vai tiešām zeltu var uzskatīt par vērtības saglabāšanas instrumentu, ja tas mazāk kā gada laikā var zaudēt tik ievērojamu daļu no savas vērtības?

Ja ir vēlme spekulēt uz zelta cenas izmaiņām, pastāv daudz un dažādi instrumenti ar zemākām komisijām, piemēram biržās tirgoto fondu tirgošana (ETF), nākotnes līgumi (futures), u.c.

Iepriekš nepieminēju zelta rotaslietas, jo tās nevar uzskatīt par investīcijām fiziskā zeltā, jo pie to iegādes liela daļa no cenas sastādīs juveliera pakalpojumi, tirdzniecības vietas uzcenojums utt.

Nobeigumā var secināt, ka fiziskais zelts nav uzskatāms par labu investīciju. Ļoti ilgā termiņā tas var saglabāt pirktspēju, taču tas nedod ienākumus, tas rada izmaksas un riskus.

Nodokļu optimizācija

Parasti, kad runā par nodokļu optimizāciju, tad tiek runāts par dažādiem veidiem kā samazināt peļņu uzņēmuma ienākuma nodokļu aprēķiniem. Taču ir veidi, kā samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) maksājumus jeb nonākt pie zemākas efektīvās iedzīvotāju ienākumu nodokļu likmes.

Latvijas likumdošana paredz vairākus izdevumus, kuriem pienākas nodokļu atvieglojumi jeb tie tiek uzskatīti par attaisnotajiem izdevumiem. Starp tiem ir medicīnas izdevumi, izdevumi par izglītību, ziedojumi sabiedriskā labuma organizācijām, iemaksas dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu un 3.pensiju līmenī.

Lielākā daļa no attaisnotajiem izdevumiem paredz, ka līdzekļi ir jāiztērē, taču iemaksas dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu un 3.pensiju līmenī būtībā ir līdzekļu tērēšanas iespējas pārnešana nākotnē jeb uzkrājumu veidošana. Tātad, neiztērējot līdzekļus, taču tos uzkrājot, var iegūt nodokļu atvieglojumus jeb IIN atmaksu un tādā veidā samazināt IIN efektīvo likmi.

Pašreizējā likumdošana paredz, ka nodokļu atvieglojumus var saņemt par dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu veiktajām iemaksā, kas nepārsniedz 10% no bruto algas (pirms nodokļiem jeb uz papīra), kā arī par iemaksām 3. pensiju līmenī, kas arī nepārsniedz 10% no bruto algas.

Kā tas izskatās praktiski? Pieņemsim, ka personas bruto alga ir 10 000 eiro gadā. Standarta gadījumā no šīs personas tiek iekasēts IIN 23% jeb 2 300 eiro.

Persona izvēlas veikt iemaksu dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu 1 000 eiro apmērā, attiecīgi nākamajā gadā persona, iesniedzot ienākumu deklarāciju, saņem atpakaļ 230 eiro. Tātad IIN kopējais apjoms tiek samazināts par 230 eiro no 2 300 eiro uz 2 070 eiro. Tā rezultātā efektīvā IIN likme ir 20.7%.

Papildus tam persona ir izvēlējusies iemaksāt arī 1 000 eiro 3. pensiju līmenī, attiecīgi nākamajā gadā saņemot vēl 230 eiro. IIN kopējais apjoms vēlreiz tiek samazināts par 230 eir0 no 2 070 eiro uz 1 840 eiro. Tā rezultātā efektīvā likme ir 18.4%.

Kopā IIN tiek samazināts par 460 eiro, IIN efektīvā likme ir par 20% zemāka nekā standarta IIN jeb 18.4%

Tik tālu viss ir labi un skaisti, ja galvenais mērķis ir nodokļa likmes samazināšana un kopējā IIN maksājumu samazināšana, taču, tam nevajadzētu būt pašmērķim.

Ir jārēķinās ar to, ka veicot iemaksas 3.pensiju līmenī, līdzekļi būs pieejami tikai sasniedzot 55 gadu vecumu. Ja personai šobrīd ir 50 gadi, tad tā nav problēma, taču, ja līdz 55 gadu vecumam priekšā ir vēl 20-30 gadi, tad ir rūpīgi jāapsver, vai ir vērts uz tik ilgu laiku iesaldēt savus līdzekļus. Pie tam, veicot nelielu izpēti, jāsecina, ka 3.pensiju līmeņi šobrīd ietur diezgan augstus komisiju maksājumus, sākot no 2% gadā un vairāk.

Tāpat arī dzīvības apdrošināšana var šķist ļoti pievilcīga, jo līdzekļi tiek iesaldēti tikai uz 5 gadiem, taču arī šī pakalpojuma sniedzēji parasti ietur gana augstas komisijas.

No pieredzes varu teikt, ka, ja neto ienesīgumu, t.i. pēc nodokļu nomaksas, var iegūt virs 6-7%gadā, tad izdevīgāk ir veikt šādas investīcijas nekā uzkrāt līdzekļus dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu vai 3.pensiju līmenī. Augsto komisiju dēļ, pat pieskaitot klāt IIN atmaksu, ieguldītā nauda parasti nespēj sniegt augstāku ienesīgumu.

Visticamāk, kamēr uzkrājumiem un investīcijām atvēlamās summas nepārsniegs vairākus tūkstošus gada laikā, tikmēr dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu un 3.pensiju līmenis būs atbilstoši risinājumi. Taču pieaugot investējamā kapitāla apjomam, ir vērts apsvērt investīcijas ar augstāku ienesīguma/riska pakāpi.

Uzkrājumi bērniem

Vai uzkrāt bērnu nākotnei vajag? Jā, protams. Taču pirms uzkrāšanas sākšanas, ir vēlams saprast cik daudz un kāpēc tiek veikts uzkrājums.

Šoreiz kā piemēru izmantošu nolūku uzkrāt bērna augstākajai izglītībai. Tā kā pats esmu studējis Banku augstskolā un esmu apmierināts ar rezultātu, tad par piemēru izmantošu labākās tur pieejamās programmas. Šobrīd tās ir bakalaura un maģistra programmas finansēs sadarbībā ar Šveices Biznesa Skolu.

Bakalaura programma maksā 3600 eiro gadā jeb 14 400 eiro kopā. Maģistra programma maksā 9000 eiro. Tātad kopā sešus gadus ilgai izglītībai būs nepieciešami 23 400 eiro.

Tik daudz bērna izglītība maksā šodien. Taču ja pieņemam, ka bērns studijas augstskolā uzsāks pēc 18 gadiem, tad ir jāņem vērā arī inflācija. Piesardzīgs pieņēmums varētu būt 3% gada inflācija, un tā rezultātā izglītība pēc 18 gadiem maksās 39 836 eiro jeb varam noapaļot uz 40 000 eiro.

Ja netaisāmies izmantot nekādus instrumentus un piedāvājumus uzkrājumu veikšanai, tad ikmēneša uzkrājums ir vienkārši aprēķināms       40 000 / (12*18) = 185 eiro.

Ja pieņemam, ka dzīvošana šo 6 studiju gadu laikā izmaksās vēl 40 000, tad kopējais uzkrājamais apjoms pieaug līdz 80 000 eiro un ikmēneša uzkrājums sastāda 370 eiro.

Ļoti svarīgi šādiem uzkrājumiem ir ieguldījuma atdeve jeb gada ienesīgums. Veicot aprēķinus ar dažādām ienesīguma likmēm, lai sakrātu 80 000 eiro 18 gadu laikā pie sekojošām likmēm ir jāveic šādi uzkrājumi:

  • 0%, ikmēneša uzkrājums 370 eiro
  • 1%, ikmēneša uzkrājums 338 eiro
  • 3%, ikmēneša uzkrājums 280 eiro
  • 5%, ikmēneša uzkrājums 231 eiro
  • 7%, ikmēneša uzkrājums 190 eiro

Šajā brīdī rodas kārdinājums izvēlēties visriskantāko ieguldījuma modeli, kas paredz visaugstāko ienesīgumu, taču ir svarīgi atcerēties, ka augstāks risks var novest pie lielākiem zaudējumiem, kā rezultātā var neizdoties sasniegt nepieciešamo uzkrājuma summu.

Skaidrs ir tas, ka izvēloties kādu no dažādu banku vai apdrošinātāju piedāvātajiem produktiem, tajos būs izvēlētas diezgan līdzīgas stratēģijas. Tātad arī paredzamais ienesīgums būs +/- līdzīgs, tātad tur īpaši neko daudz nevaram mainīt.

Taču ir viens liels faktors, kas var būtiski visu mainīt, tas ir komisiju apmērs. Ja pieņemam, ka uzkrājums tiks ieguldīts pārsvarā akciju tirgos un ilgtermiņa ienesīgums tiek prognozēts 7% gadā, tad komisiju apjoms ir jāatņem no šī lieluma. Ja kopējais komisiju apjoms ir 2% gadā, tas nozīmē, ka neto ienesīgums būs ap 5% un lai uzkrātu 80 000 eiro 18 gadu laikā ikmēneša uzkrājums būs 231 eiro. Taču, ja komisijas sasniegs 4%, tad neto ienesīgums attiecīgi būs 3% un nepieciešamais ikmēneša uzkrājums pieaug līdz 280 eiro.

Latvijā vairākas bankas un apdrošinātāji piedāvā visdažādākos risinājumus bērnu uzkrājumiem. Tiek piedāvāti gan parasti uzkrājumi, gan arī uz dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājumu pamata, kā rezultātā var saņemt nodokļu atvieglojumus. Taču, kā jau minēju, vienmēr ir jāizvērtē komisiju apjomi un sagaidāmais ienesīgums.

Var likties, ka manos aprēķinos ir izvēlētas nesamērīgi augstas summas, taču jāatceras, ka tas ir 18 gadus tālā nākotnē. Prāta vingrinājuma labad varam pamēģināt paskatīties 18 gadu senā pagātnē, kas un cik maksāja Latvijā un kādas bija algas Latvijā. Tāpēc esmu pārliecināts, ka mana bloga lasītāji spēs audzēt gan savu finanšu zināšanu līmeni, gan kāpt pa karjeras kāpnēm, gan dibināt jaunus un veiksmīgus uzņēmumus, kā arī pelnīt krietni vairāk un attiecīgi nodrošināt saviem bērniem labu izglītību.

P.S. ja gribās bērnu sūtīt uz prestižu ASV koledžu un pēc tam iegūt arī maģistru labākajās skolās, tad pēc 18 gadiem jārēķinās ar aptuveni $1 miljonu.

Dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu

Dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu ir viens no ilgtermiņa uzkrājumu veidiem. Lai sāktu uzkrāt, nav nepieciešamas lielas summas, parasti pietiek ar 40-50 eiro regulārām ikmēneša iemaksām.

Šo produktu vēl pievilcīgāku padara nodokļu atvieglojumi. Dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu var veikt iemaksas līdz 10% apmērā no bruto algas (uz papīra) un par šo summu saņemt IIN (iedzīvotāju ienākuma nodoklis) atmaksu. Piemēram, ja gada alga ir 10 000 eiro pirms nodokļu iemaksas, tad kalendārā gada laikā iemaksājot 1 000 eiro dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu, nākamajā gadā varēsiet saņemt IIN atmaksu 230 eiro apmērā.

Lai varētu saņemt IIN atmaksu, dzīvības apdrošināšanai ar uzkrājumu termiņam ir jābūt vismaz 5 gadi. Ja nolemsiet 2 gadus pēc uzsākšanas līgumu lauzt, tad būs valstij jāatmaksā saņemtā IIN atmaksa, pie tam parasti šādos gadījumos pakalpojuma sniedzējs ietur diezgan lielu komisiju par pirmstermiņa līguma laušanu. Un otrs būtiskais faktors ir oficiāla un normāla režīma alga. Aplokšņu alga nederēs, tāpat arī alga mikrouzņēmumā nederēs.

Līdz šai vieta viss ir salīdzinoši jauki un pat pievilcīgi, taču ir vairāki faktori, no kuriem ir jāuzmanās:

Dzīvības apdrošināšana. Kā to paredz pats nosaukums, tad produkts ir dzīvības apdrošināšana, kam kā papildus iespēja tiek piedāvāta līdzekļu uzkrāšana. Mana līdzšinējā pieredze rāda, ka iekļautie dzīvības apdrošināšanas prēmijas maksājumi ir nesamērīgi augsti. Ja ir vēlme apdrošināt dzīvību, tad to vajadzētu darīt atsevišķi. Šajā pakalpojumā dzīvības apdrošināšanas summu izvēlēties vajadzētu 0, summa, par kādu būs apdrošināta dzīvība, būs tikai veiktās iemaksas uzkrājumam.

Komisijas. Ļoti rūpīgi ir jāizanalizē to, kādas komisijas ir jāmaksā pakalpojuma sniedzējam. Esmu redzējis visbriesmīgākos (bez maz vai krāpniecība, ja vien pats klients nebūtu labprātīgi uz ko tādu parakstījies) nosacījumus, nesamērīgi augstas komisijas, augstus komisiju minimumus, kas rezultātā noved pie ļoti augstām komisijām, ja tās pārrēķina procentos.

Te piemērs. Pirmajā gadā cilvēks iemaksā 400 eiro dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu. Ir jāmaksā komisija par katru iemaksu 3% no iemaksām, kopā 12 eiro. Ir jāmaksā pārvaldīšanas komisija 2% gadā, minimums 2.5 eiro mēnesī. Piemērojot minimumu, gadā tiek samaksāts 12 x 2.5 = 30 eiro. Tātad kopā gada laikā tiek samaksāti 42 eiro jeb 10.5% no veiktajām iemaksām. Kā redzam, kopā komisijas savācas ļoti daudz. Pie tam šie nebūt nav sliktākie nosacījumi, kādus esmu redzējis.

Uzkrājuma ieguldījumu stratēģija. Veicot līdzekļu uzkrājumu dzīvības apdrošināšanā, ir jāizvēlas, kāds veids, kur un kā līdzekļi tiks izvietoti. Agrāk ļoti populārs risinājums bija garantētā procentu likme, piemēram 2% gadā. Šobrīd šādu variantu gandrīz neviens nepiedāvā, jo procentu likmes tirgū ir ļoti zemas. Tāpēc tiek piedāvāts piesaistīt uzkrājumu investīciju stratēģijām. Būtībā par to, cik daudz un dažādi triki un zemūdens akmeņi šeit slēpjas, varētu veltīt vairākus atsevišķus ierakstus, taču te daži izteikti “sarkanie signāli”

  • Savi ieguldījumu fondi. Liela daļa no dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājumu piedāvātājiem Latvijā piedāvā uzkrājumu piesaistīt savu meitas vai citādi saistīto sabiedrību fondiem. Pēc būtības tas nebūtu nekas slikts, taču parasti šie fondi nav labākie pasaules mērogā, nav lētākie un attiecīgi neatbilst klienta interesēm. Piedāvātājs iegūst no komisijām, jo tiek iekasēta gan uzkrājuma kopējā pārvaldīšanas komisija, gan vēl investīciju fonds iekasē komisiju par pārvaldīšanu, tā rezultātā kopējās komisiju izmaksas var pieaugt pat 2 un vairāk reizes.
  • Investīciju stratēģijas. Tās parasti tiek nosauktas: Konservatīvā, Sabalansēta un Agresīva. Ja jūs klātienē šos variantus pārrunājat ar produkta pārdevēju, un pārdevējs neko citu par šīm stratēģijām nevar pateikt kā tikai to nosaukumus, bēdziet no šāda pārdevēja. Paprasiet aprunāties ar speciālistu, lai tas izskaidro, kāds varētu būt attiecīgās stratēģijas sniegums dažādos ekonomikas ciklos, kāds ir paredzamais vērtības kritums krīzes apstākļos, kāpēc šī stratēģija spēs sasniegt sagaidāmo ienesīgumu. Ja negūstat pārliecinošas atbildes, izvēlieties citu pakalpojuma sniedzēju

Kopumā dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu ir interesants ieguldījumu rīks, taču tā galvenais pievilcīgums slēpjas tieši IIN atmaksā. Nereti var sanākt, ka saskaitot kopā komisijas, pieņemot pesimistisko investīciju scenāriju un pat pieskaitot IIN atmaksu, gala ienesīgums ir tik zems, ka ir izdevīgāk meklēt alternatīvus piedāvājumus.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit: