Kuru 2.pensiju līmeņa plānu izvēlos es?

Kopš Indexo parādīšanās man bieži ir jautājuši, kuru 2.pensiju līmeņa plānu es izvēlos un ko es ieteiktu citiem?

Jāsaka uzreiz, ka nevienam neieteikšu konkrētu 2.pensiju līmeņa plānu, taču aprakstīšu, kāpēc esmu veicis konkrēto izvēli.

Jau pirmajā dienā, kad bija iespējams pieteikties Indexo 2.pensiju līmeņa plānam “Izaugsme”, tam pieteicos.

Tā kā investīciju pasaulē neesmu pirmo dienu, tad man piedāvājums uzreiz bija skaidrs un saprotams. Zemu izmaksu pārvaldītājs ar pasīvu ieguldījumu stratēģiju, kas iegulda līdzekļus zemu izmaksu fondos.

Agrāk manus līdzekļus 2.pensiju līmenī pārvaldīja viena no lielajām bankām. Par rezultātiem nevarēja priecāties. Biju arī izpētijis, kur plāns iegulda līdzekļus. Plāns ieguldīja līdzekļus arī saistīto uzņēmumu vai pat tā paša pārvaldītāja pārvaldītajos fondos. Tas automātiski noved pie potenciāla interešu konflikta. Tāds var arī nebūt, ja pārvaldītais fonds tiešām nodrošina labāko ienesīgumu attiecīgajā aktīvu klasē, taču savi fondi rada papildus motivāciju paturēt lielāku ienākumu daļu savas grupas ietvaros.

Tas viss Indexo plānā nav.

Es vēlētos, lai mani līdzekļi tiktu ieguldīti vēl agresīvāk, t.i. visi līdzekļi tiktu ieguldīti akciju tirgos, jo man līdz pensijai vēl priekšā ir vairākas desmitgades. Diemžēl to neļauj spēkā esošā likumdošana. Tāpēc vēl lielāka nozīme ir zemām pārvaldīšanas izmaksām, attiecīgi atstājot lielāku finanšu instrumentu ienesīguma daļu tieši pašam ieguldītājam.

Lai arī neesmu pilnīgs pasīvās pārvaldīšanas metodes fans, tomēr esošie pensiju plāni ar savu aktīvo sniegumu nespēj pārliecināt un attiecīgi zemu izmaksu pasīvās pārdaldīšanas 2.pensiju līmeņa plāns ir optimāls variants.

Šie visi faktori man palīdzēja veikt izvēli.

Neilgi pēc Indexo “Izaugsmes” plāna parādīšanās tika piedāvāts vēl viens zemo izmaksu plānts no INVL “INVL INDEX DIRECT”. Nesaprotu, kāpēc vajadzēja tik garu un sarežģītu nosaukumu, taču ne par to ir runa.

“INVL INDEX DIRECT” piedāvā pat vēl zemākus pārvaldīšanas izdevumus. Šim plānam nevarēju pieteikties, jo pirms neilga laika biju jau veicis pārvaldītāja maiņu (pārvaldītāju var mainīt vienreiz gadā). Tomēr tas nav vienīgais iemesls. Pagaidām INVL nav spējis mani pārliecināt par savu plānu. INVL nav publicējis konkrētu aktīvu sadalījuma plānu. Jā, es zinu, ka ieguldījumus varēsim redzēt ceturkšņa pensiju plānu atskaitēs, taču šādam plānam prasītos, ka aktīvu sadalījums pa konkrētiem instrumentiem tiek publicēts arī plāna mājaslapā. Kā nekā pasīvā pārvaldīšana paredz, ka fondu sadalījums netiek bieži mainīts.

Šo visu faktoru rezultātā šobrīd esmu Indexo klients.

Kā būs nākamgad? To vēl laiks rādīs. Briest pārmaiņas likumdošanā un to rezultātā tiks būtiski ierobežotas maksimālās komisiju izmaksas visiem pārvaldītājiem. Ja pareizi saprotu, tad komisiju apjoms būs tik neliels, ka gandrīz visiem pārvaldītājiem pēc tam būs vienādas komisijas. Tad jau atkal varēs vērtēt plānu izvēlētos ieguldījumus, pārvaldīšanas manieri, vērtības, sniegumu, utt.

Atgādinu, ka neiesaku nevienu konkrētu pensiju plānu. Šajā rakstā esmu aprakstījis faktorus, uz kuriem balstīju savu pensiju plāna izvēli.

Atruna: Neesmu nekādā veidā saistīts ar Indexo vai INVL. Neesmu lūgts, aicināts no Indexo vai INVL puses rakstīt atsauksmi, viedokli un faktorus pensiju plāna izvēles veikšanai.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Nodokļu reforma un uzkrājumi

Jau kopš gada sākuma politiķi ir kaitinājuši sabiedrību ar nodokļu reformu un tās neskaitāmajām versijām. Šobrīd škiet, ka šis process ir noslēdzies un var aprakstīt, kā šīs izmaiņas ietekmēs uzkrājumus un investīcijas.

Te var iepazīties ar finanšu ministrijas sagatavotu infografiku

Šajā apskatā nefilosofēšu par reformas pareizību vai nepareizību, nediskutēšu par progresīvo IIN, par reinvestēto peļņu, utt. Aprakstīšu, kā nodokļu reforma ietekmēs tos uzkrājumu veidus, ko izmanto vai var izmantot lielākā daļa sabiedrības.

Runa ir par dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu un 3. pensiju līmeni.

Iepriekš katrā no šiem ieguldījumu veidiem varēja iemaksāt līdz 10% no bruto algas jeb kopā 20% un šim apjomam netiek piemērots IIN, attiecīgi par šo summu nākamajā gadā varēja saņemt nodokļu atmaksu.

Nodokļu reforma paredz, ka apjoms, par kuru var saņemt IIN atmaksu, nepārsniedz 10% no bruto algas vai 4000 EUR gadā, skaitot kopā gan iemaksas dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu, gan 3.pensiju līmeni.

Piemērs: Persona ar 10 000 EUR gada algu pirms nodokļiem līdz reformai varēja iemaksāt 1 000 EUR dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu un saņemt 230 EUR atmaksu, tāpat arī iemaksāt 1 000 EUR 3.pensiju līmenī un saņemt 230 EUR atmaksu. Kopā varēja ieguldīt 20% jeb 2 000 EUR un saņemt atmaksu 460 EUR. Pēc nodokļu reformas kopā var iemaksāt 10% jeb 1000 EUR un saņemt atmaksu 200 EUR (20% IIN ienākumiem līdz 20 000 EUR gadā).

Secinājums. Aktīviem krājējiem situācija ir pasliktināta.

Līdz šim dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājumu līguma termiņam bija jābut vismaz 5 gadi, lai varētu saņemt nodokļu atmaksu. Reforma paredz šo termiņu palielināt līdz 10 gadiem.

Iepriekš vairākas reizes esmu rakstījis par dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu un pat aprakstījis piemērus. Esmu minējis, ka vairāki šā pakalpojumu sniedzēji iekasē augstas komisijas un IIN atmaksa nereti ir vienīgais iemesls veikt šādus uzkrājumus.

Kā termiņa pagarināšana ietekmē pakalpojuma pievilcību? Tā to samazina.

Lai nesarežģītu dzīvi ar smalkiem aprēķiniem, var rēķināt šādi. Iepriekš par to, ka naudas līdzekļus ieguldījām un iesaldējām uz 5 gadiem, saņēmām 23% atmaksu no summas. Izdalot uz 5 gadiem, gada ienesīgumu palielinājām par 4.6%. Tā ir vērā ņemama motivācija veidot uzkrājumu.

Pagarinot termiņu uz 10 gadiem un izmantojot iepriekšējā piemērā norādīto ienākumu apjomu 10 000 EUR, IIN atmaksa 20%, izdalot uz 10 gadiem, dod papilus ienesīgumu 2% gadā.

Ja pakalpojuma sniedzējs ņem 1.5% pārvaldīšanas komisiju gadā, tad ieguvums ir tikai 0.5% gadā, salīdzinot ar scenāriju, kurā paši varam ar zemām izmaksām veikt ieguldījumus līdzvērtīgos instrumentos.

Secinājums. Arī šis ieguldījumu veids ir padarīts nepievilcīgāks.

Ok, situācija ir pasliktināta, bet ko tad īsti darīt?

Ja uzkrājumu/ieguldījumu summas ir salīdzinoši nelielas, piemēram, līdz pāris tūkstošiem eiro gadā, tad ir jāturpina izmantot dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu un 3. pensiju līmenis.

Es ieteiktu visus 10% iemaksāt tajā pakalpojumā, kam ir īsāks termiņš līdz līdzekļu saņemšanai. 3. pensiju līmeņa uzkrājumu var saņemt no 55 gadu vecuma. Tātad:

  • ja esi jaunāks par 45 gadiem, 10% no bruto algas izdevīgāk ir iemaksāt dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu
  • ja esi vecāks par 45 gadiem, 10% no bruto algas izdevīgāk ir iemaksāt 3.pensiju līmenī

Rezumējot par uzkrājumiem/ieguldījumiem ar nodokļu atviegolojumiem, var secināt, ka situācija ir krietni pasliktināta. Turpmāk nāksies aizvien vairāk ieguldīt tādos ieguldījumu veidos, kas neparedz nodokļu atvieglojumus. Jāatzīmē, ka retail klientiem šādi instrumenti ir gaužām nepieejami augsto minimālo komisiju dēļ.

Tāpēc nāksies uzkrāt daudz vairāk norēķinu kontos, nesaņemot nekādus procentus, līdz tiek sasniegts pietiekami liels līdzekļu apjoms, lai iegādātos atsevišķus finanšu instrumentus.

Atruna: Augstāk rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms kā aicinājums vai rekomendācija veikt vai neveikt kādas konkrētas investīcijas. Investīciju lēmumi ir katra paša ziņā.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Kā aiziet pensijā pēc 10 gadiem?

Īsā atbilde: Uzkrāt 66.5% no ienākumiem, ieguldīt ar 5% gada ienesīgumu. Lūdzu, pēc 10 gadiem var iet pensijā, saglabājot esošo dzīves līmeni.

Pirms runājam par matemātiku un skaitļiem, ir jātiek skaidrībā ar pensijas definīciju.

Iešana pensijā tādā sapratnē kā šobrīd ir kāds valstsvīru noteikts vecuma slieksnis, pēc kura ir atļauts vairs nestrādāt un saņemt pensiju no valsts pensiju sistēmas. Vēl Latvijā var priekšlaicīgi pensionēties dažādu profesiju pārstāvji vai doties izdienas pensijā. Taču ne par to ir šis raksts.

Agrā pensijā (early retirement) var doties arī 35 gadu vecumā. Šādā gadījumā došanos pensijā es definēju kā brīdi un materiālo stāvokli cilvēka dzīvē, kad cilvēks ir uzkrājis pietiekami lielu kapitālu un var izvēlēties nestrādāt, bet gan pārtikt no kapitāla ienākumiem. Nekas neliedz strādāt un lielākā daļa cilvēku, kas šādu soli sper, turpina strādāt vienā vai citā formā, vai vismaz būt sociāli ļoti aktīvi un dot savu pienesumu sabiedrībai, darot brīvprātīgo darbu, radot mākslu un nododoties savu hobiju īstenošanai.

Labi, definīciju esam noskaidrojuši. Tagad jāatbild uz jautājumu, kā tad īsti aiziet pensijā pēc 10 gadiem?

To var izdarīt vairākos veidos. Var laimēt loterijā (neiesaku), var uzbūvēt veiksmīgu biznesu un turpināt dzīvot no tā ienākumiem vai to pārdot (iesaku), var veidot uzkrājumus strādājot algotu darbu. Tieši par uzkrājumu apjomu no regulārajiem ienākumiem (lielākajā daļā gadījumu  – alga) šoreiz rakstīšu.

Noteicošais faktors tam, pēc cik gadiem varēs iet pensijā, ir izdevumu proporcija no ienākumiem. Jo zemāki izdevumi (augstāks uzkrājumu procents) no ienākumiem, jo agrāk var doties pensijā.

Parasti ir pieņemts runāt par uzkrājumu % no ienākumiem. Tiek apspriests, kāds tad ir optimālais uzkrājumu apjoms. 10%? 15%?

Vērtīgi ir paraudzīties no otras puses. Cik liela ir izdevumu proporcija attiecībā pret ienākumiem? Jo zemāks ir šis procents, jo mazāk mums ir jāuzkrāj nākotnē. Vizuāli tas ir attēlos šajā grafikā:

Stabiņu vērtība norāda uz izdevumu proporciju procentos pret ienākumiem. Atlikušie līdzekļi tiek ieguldīti ar 5% gada ienesīgumu (pēc nodokļiem). Skaitļi uz horizontālās ass norāda uz gadu skaitu, lai pie attiecīgā izdevumu/ienākumu % varētu doties pensijā. Aprēķini pieņem konstantu ienākumu un izdevumu līmeni visā periodā un neņem vērā inflāciju.

Ja uzkrājam 5% no saviem ienākumiem, tas nozīmē, ka tērējam 95% saviem ienākumiem un attiecīgo dzīves kvalitāti, visticamāk, vēlēsimies saglabāt arī dodoties pensijā. Ar šādu uzkrājumu līmeni līdz pensijai ir jākrāj 66 gadi. Principā ir jāstrādā visu mūžu un lielas atšķirības starp 0% un 5% uzkrājumiem nav.

Ja sekojam tipiskajam padomam uzkrāt 10% un attiecīgi iztērējam 90% no saviem ienākumiem, tad līdz pensijai jākrāj 51 gads. Ja cilvēks uzsāk darba gaitas 20 gadu vecumā, tad 71 gada vecumā var doties pensijā. Liela daļa cilvēku tā arī vada savas dzīves. Iztērē 90 % no ienākumiem, uzkrāj 10% un beidz strādāt sasniedzot pensijas vecumu vai pat mazliet vēlāk.

Ja palielinām uzkrājumu apjomu līdz 20% no ienākumiem, uzkrājumu termiņš sarūk līdz 37 gadiem. Uzkrājot 50% no ienākumiem jeb pusi un tērējot tikai pusi no ienākumiem, līdz pensijai būs tikai 17 gadi. Ja sākam 20 gadu vecumā, 37 gados jau beidzam strādāt naudas dēļ un pievēršamies interesantākām un patīkamākām nodarbēm un ļaujam uzkrātajam kapitāla nodrošināt regulārus ienākumus.

Kā jau minēju īsajā atbildē, lai aizietu pensijā pēc 10 gadiem ir jāuzkrāj 66.5% no ienākumiem un jātērē tikai trešdaļa no ienākumiem. Ceru, ka matemātika ir skaidra.

Jau jūtu un redzu komentārus, kuros teikts: “Tas viss ir skaisti, bet kā to realizēt mazo algu saņēmējiem?” Godīga atbilde ir: “Nekā!”

Uzkrāt 2 trešdaļas no ienākumiem var persona ar salīdzinoši augstu ienākumu līmeni, jo izdevumiem ir nosacīta “grīda”, zem kuras palīst ir grūti.

Savukārt salīdzinoši augsto algu saņēmējiem šai vajadzētu būt vielai pārdomām. Piemēram, ar 1 000 eiro algu mēnesī pēc nodokļiem pastāv diezgan plaša potenciālo izdevumu proporcijas amplitūda. Ja teiksiet, ka nevarat izdzīvot ar 500 eiro mēnesī, t.i. uzkrāt 50% no ienākumiem, tad ko teikt minimālās algas saņēmējiem vai Latvijas vidējam pensionāram? Tātad izdzīvot var. Tālāk jau viss ir atkarīgs no vēlmēm nodrošināt noteiktu dzīves līmeni.

Jāpiebilst, ka ar šo rakstu es neaicinu visus kļūt par skopuļiem un netērēt nekur un neko, veikt uzkrājumus un pēc iespējas doties agrākā pensijā. Es aicinu apsvērt dažādās iespējas, padomāt par saviem tēriņu ieradumiem un par nākotnes plāniem.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Cik naudas vajag, lai aizietu pensijā?

Pirms sāku rakstu jāatzīmē, ka runāju no savu vienaudžu skatupunkta, t.i. sākot no agriem divdesmitgadniekiem līdz solīdiem trīsdesmitgadniekiem.

Jāatzīst, ka es Latvijas pensiju sistēmai tā īsti neuzticos. Manuprāt, 1.pensiju līmenis agrāk vai vēlāk bankrotēs demogrāfisko procesu ietekmē. 2.pensiju līmenī uzkrātos līdzekļus piespiedu kārtā ir jāiegulda kādā no piedāvātajiem plāniem ar nepievilcīgām komisijām un, maigi sakot, ne pārāk labu investīciju atdevi. 3.pensiju līmenī līdzekļus neuzkrāju, jo pat ar nodokļu atmaksas sniegtajām priekšrocībām to zemā atdeve un augstās komisijas padara šo produktu pilnīgi un galīgi nepievilcīgu, ja termiņš līdz iespējai līdzekļus saņemt pārsniedz 5-10 gadus.

Ko darīt?

Rūpēties pašam par sevi.

Labi, tas tā kā ir skaidrs, taču cik daudz naudas vajag un kā līdz tai tikt?

Sāksim ar to, cik daudz naudas vajag. Tas ir atkarīgs no “apetītes” jeb tēriņu apmēra. Pieņemsim, ka ir vēlme saņemt pensiju 600 eiro apmērā (vairāk nekā 2 reizes lielāka nekā vidēji no jauna pieškirtā pensija 2017.gada 1.ceturksnī). Gadā tie ir 7200 eiro.

Rietumu pasaulē pastāv uzskats, ka drošs investīciju izņemšanas līmens (safe withdrawal rate) ir 4% gadā. 7200 ir 4% no 180 000. Tātad ar 180 000 eiro vērtu investīciju portfeli vajadzētu spēt nodrošināt pensiju līdz pat mūža beigām.

Jāpiemin, ka līdz šim brīdim apzināti neesmu pieminējis inflāciju. Ilgtermiņa inflāciju pieņemsim 3% apmērā. Pieskaitot pie 4% izņemšanas likmes klāt inflācijas 3% sanāk, ka investīciju atdevei jābūt 7% gadā.

Zemo procentu likmju laikmetā tas liekas augsts ienesīgums, taču ilgtermiņā akcijas vidēji sniedz apmēram 8% gada ienesīgumu. Ja vēl uzkrāšanas periodā izmanto pieejamās nodokļu atlaides, piemēram dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu, tad šāds 7% gada ienesīgums nav pārspīlēti augsts.

Tātad zinām, ka nepieciešami 180 000 eiro un plānojam gada ienesīgumu 7% apmērā. Cik ilgi ir jākrāj un jāinvestē, lai pie šādas summas tiktu?

Ja uzkrāj 100 eiro mēnesī ar gada ienesīgumu 7%, 180 000 eiro uzkrājuma sasniegšanai būs nepieciešami 36 gadi. Ja sāk 30 gadu vecumā, tad 66 gadu vecumā varēs sākt saņemt no sava uzkrājuma 600 eiro mēnesī. Tiesa, 600 eiro pēc 36 gadiem nebūs ne tuvi tik vērtīgi, kā tie ir šobrīd. Šis ir vienkāršots aprēķins, lai attēlotu idejas pamatdomu. Lai sasniegtu vēlamo mērķi, katru gadu būtu jāpalielina uzkrājumu apjomi.

Varbūt jautāsiet, kāpēc aprēķiniem ir pievienots 1000 eiro mēnesī uzkrājums, ja ir mērķis saņemt 600 eiro mēnesī? Šeit parādās princips, ka ne vienmēr ir jāiztērē visi saņemtie ienākumi un uzkrājumu apjoms var būt ne tikai 10% no ienākumiem, bet arī krietni augstāks procents. Par to plašāk citā ierakstā.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit: