Precēm un pakalpojumiem cenas svārstās. Ja cena pieaug, to sauc par inflāciju, ja krītas, to sauc par deflāciju.
Esam pieraduši, ka ir inflācija. Par to dažreiz raksta ziņās un runā dažs labs speciālists. Parasti inflāciju skata no patērētāja skatupunkta, piemēram, maize kļūst dārgāka, attiecīgi mums būs vairāk jāiztērē par maizi un naudas mūsu maciņos kļūs mazāk.
Taču inflāciju ir jāskata arī no uzkrājumu un ieguldījumu skatupunkta. Ja nauda netiek ieguldīta un tā atrodas norēķinu kontā vai “zeķē”, tad inflācijas rezultātā samazinās tās pirktspēja. Piemēram, ja ir 3% gada inflācija, tad pēc gada vajadzēs par 3% vairāk naudas, lai nopirktu tādu pašu preču un pakalpojumu apjomu kā šodien. Lai nauda nezaudētu pirktspēju, tai ir jāpieaug par tik pat %, cik liela ir inflācija. Šajā piemērā tie ir 3%.
Ja nauda pelna mazāk nekā inflācija, tad var teikt, ka nauda tiek zaudēta. Ja nauda pelna tikpat cik inflācija, tad tā saglabā savu pirktspēju un pēc gada varēsim nopirkt tādu pašu apjomu preču un pakalpojumu. Ja nauda pelna vairāk nekā inflācija, tad pēc gada varam nopirkt vairāk preces un pakalpojumus nekā šodien.
Ar uzkrājumiem un ieguldījumiem vienmēr vajadzētu tiekties uz to, ka tie pelna vairāk nekā inflācija.
Nesen rakstīju par depozītiem, raksts šeit: Depozīts pret S&P 500 Rakstā biju norādījis arī depozīta likmju apmērus kopš 2007.gada. Papildinu tabulu ar inflācijas līmeni un reālo ienesīgumu (depozīta likme mīnus inflācija):
Kā saprast augstāk minēto tabulu? Augšējā rindā ir attēlotas faktiskās depozītu likmes no jauna noslēgtiem depozītiem ar termiņu no 1 līdz 2 gadiem (dati no Latvijas Bankas). Otrajā rindā ir attēlota attiecīgā gada inflācija jeb procentuālās preču un pakalpojumu cenu izmaiņas (dati no CSP). Vissvarīgākais rādītājs ir trešajā rindā, tas ir reālais ienesīgums jeb depozīta likme mīnus inflācija.
Apskatot pēdējos 12 gadus, ir vairāki periodi, kuros depozīta likme ir ievērojami zemāka nekā inflācija, attiecīgi tajos gados naudai strauji kritās pirktspēja jeb mazinājās tās vērtība. 2009. un 2010.gadā reālais ienesīgums bija augsts, jo tajos gados bankām kritiski bija nepieciešami līdzekļi un tās bija gatavas maksāt augstas likmes par piesaistītajiem depozītiem. Kopš 2013.gada depozītu likmes ir ļoti zemas, jo bankām ir pieejami lēti līdzekļi un tāpēc tās par depozītiem ir gatavas maksāt tik maz. Zemās likmes nebija nekas īpaši slikts kamēr inflācija bija zema (2013.-2016.gads). Pēc tam inflācija sāka pieaugt, taču depozītu likmes nepieauga un atkal reālais ienesīgums kļuva negatīvs.
Iepriekšējā rakstā par depozītiem biju ievietojis šo grafiku:
Tajā ir attēlota depozīta vērtība, pieņemot, ka 2007.gada jūnija beigās bankā tiek noguldīti 1000 eiro. Pēc tam katra gada pedējā dienā tiek saņemti depozītā nopelnītie procenti un pamatsumma, un kopējā summa tiek no jauna ieguldīta uz gadu termiņdepozītā.
Kā tas pats 1000 eiro depozīts izskatās ar augstāk norādīto reālo ienesīgumu?
Pēc 12 gadiem depozīta pirkstspēja ir kritusies par 7.1% jeb par 0.6% gadā. Var teikt, ka ir zaudēts 7.1%. Atgādinu, ka šis ir reālais ienesīgums 1000 eiro depozītam.
Kā situācija mainās, ja šos 12 gadus nauda bija turēta norēķinu kontā vai “zeķē?”
12 gadu laikā nauda kontā vai “zeķē” inflācijas dēļ zaudēja 33.4% no tās pirktspējas jeb 3.33% gadā.
Ar šo varētu arī rakstu pabeigt un izteikt tikai vienu secinājumu: naudai ir jāstrādā tās īpašnieka labā un jāpelna vismaz tikpat, cik attiecīgajā brīdī ir inflācija, vai vairāk. Pretējā gadījumā naudu var iztērēt šodien, jo pēc gada par to varēs nopirkt mazāk nekā šodien.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!
Piesakies konsultācijai par uzkrājumiem
____________________________________________
Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)
Dalies ar rakstu un komentē to šeit: