Šis ir viens no rakstiem sērijā par P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformām. Galveno rakstu meklē šeit: P2P lending jeb Savstarpējo aizdevumu platformas
Platformas risks
Kā to atzīst paši nozares dalībnieki Latvijā, tad šai nozarei pagaidām nav detalizēts regulējums, tā rezultātā rodas daudz jautājumi par platformu darbību, no tā izriet arī vairāki potenciālie riski.
Galvenās bažas ir par to, kas un kā notiek gadījumā, ja platforma pārstāj savu darbību. Ir vairāk jautājumi, uz kuriem atbildes īsti nav skaidras:
- Kā ir iespējams atgūt neinvestētos līdzekļus?
Ja pieņemam, ka platforma pārstāj darboties, kādā kārtībā ir iespējams atgūt neinvestētos līdzekļus. Ar bankām mums pieredze jau ir – Latvijas Krājbanka, Trasta Komercbanka – dodamies uz regulatora norādīto banku, rakstām iesniegumu par līdzekļu saņemšanu un garantēto summu līdz 100 000 eiro saņemam savā kontā.
Kādas platformas mājas lapā bija rakstīts, ka līdzekļi tiek turēti atsevišķos kontos no uzņēmuma paša līdzekļiem. Tas ir ļoti labi. Taču, ja šādam uzņēmumam tiek uzsākts maksātnespējas vai likvidācijas process, tad kādā veidā līdzekļi ir pieejami? Vai ir jāiesniedz pieteikums kopā ar visiem pārējiem kreditoriem?
- Kā ir iespējams turpināt saņemt maksājumus no aizņēmuma ņēmēja, ja platforma pārstāj darboties?
Kādas platformas mājaslapā bija rakstīts, ka dati tiek saglabāti un regulāri tiek nodoti juristiem. Tas ir ļoti labi. Taču, kā pēc tam notiek parāda turpmāka piedziņa. Es tādā gadījumā redzu 2 variantus: atrodas kāds uzņēmums, kurš uzņemas pildīt piedzinēja funkciju visām saistībām un par to saņem konkrētu atlīdzību jeb darbojas kā aģents visu kreditoru vārdā. Otrā variantā katrs investors ir par sevi.
Apskatot otro variantu, var sanākt tā, ka var iegūt no platformas juristiem apliecinošus dokumentus, ka esat aizdevis līdzekļus konkrētam kredītņēmējam. Tālāk ir jāveic līdzekļu piedziņa pret šo personu. Tas kaut ko maksā, precīzas summas nezinu, bet pieņemu, ka pārdesmit eiro tas varētu maksāt, iesniedzot piedziņas pieteikumu pret kreditoru, kas atrodas Latvijā. Dārgāk tas viss var būt, ja kredītņēmējs ir citā valstī, piemēram Igaunijā, Zviedrijā utt.
Ja pieņemam, ka piedziņa no Latvijas kredītņēmēja izmaksā pārdesmit eiro, tad jebkura summa, kas ir investēta individuālā kredītā zem šīs summas, būtībā ir zaudēta pavisam, jo nav vērts iesniegt kredīta piedziņu par summu, kas ir zemāka par piedziņas izdevumiem. Attiecīgi 10 eiro, 20 un iespējams vairāk, platformas darbības pārtraukšanas gadījumā, būtībā ir norakstāmas.
Šis arī ir galvenais faktors, kāpēc, manuprāt, P2P lending platformas nav piemērotas klientiem ar maziem investīciju portfeļiem. Pat ja tiek ieguldīti 5000 eiro un tie tiek sadalīti pa 500 dažādiem kredītiem, itkā izveidojot diezgan plašu diversifikāciju, tad platformas darbības pārtraukšanas gadījumā, iespējams visa summa var būt neatgriezeniski zaudēta, jo izmaksas tās piedziņai var būt vēl lielākas.
Protams, es neesmu jurists, līdz ar to nevaru profesionāli interpretēt visus līgumos atrunātos punktus. Taču skaidras atbildes uz augstāk minētajiem jautājumiem lielākajās Latvijas P2P lending platformās neatradu.
Kamēr šie procesi nav 100% skaidri, atrunāti līgumos un iestrādāti valstiskā regulējumā, tikmēr riski mazam investoram ir pārāk augsti, lai ieguldītu P2P lending platformu piedāvātajos kredītos.
Es labprāt saņemtu konkrētas atbildes uz šiem jautājumiem no P2P lending platformām. Ja tādas saņemšu, tad noteikti publicēšu arī savā blogā.
____________________________________________
Ja nepieciešams padoms vai konsultācija, ieskaties sadaļā Pakalpojumi!