Kā aiziet pensijā pēc 10 gadiem?

Īsā atbilde: Uzkrāt 66.5% no ienākumiem, ieguldīt ar 5% gada ienesīgumu. Lūdzu, pēc 10 gadiem var iet pensijā, saglabājot esošo dzīves līmeni.

Pirms runājam par matemātiku un skaitļiem, ir jātiek skaidrībā ar pensijas definīciju.

Iešana pensijā tādā sapratnē kā šobrīd ir kāds valstsvīru noteikts vecuma slieksnis, pēc kura ir atļauts vairs nestrādāt un saņemt pensiju no valsts pensiju sistēmas. Vēl Latvijā var priekšlaicīgi pensionēties dažādu profesiju pārstāvji vai doties izdienas pensijā. Taču ne par to ir šis raksts.

Agrā pensijā (early retirement) var doties arī 35 gadu vecumā. Šādā gadījumā došanos pensijā es definēju kā brīdi un materiālo stāvokli cilvēka dzīvē, kad cilvēks ir uzkrājis pietiekami lielu kapitālu un var izvēlēties nestrādāt, bet gan pārtikt no kapitāla ienākumiem. Nekas neliedz strādāt un lielākā daļa cilvēku, kas šādu soli sper, turpina strādāt vienā vai citā formā, vai vismaz būt sociāli ļoti aktīvi un dot savu pienesumu sabiedrībai, darot brīvprātīgo darbu, radot mākslu un nododoties savu hobiju īstenošanai.

Labi, definīciju esam noskaidrojuši. Tagad jāatbild uz jautājumu, kā tad īsti aiziet pensijā pēc 10 gadiem?

To var izdarīt vairākos veidos. Var laimēt loterijā (neiesaku), var uzbūvēt veiksmīgu biznesu un turpināt dzīvot no tā ienākumiem vai to pārdot (iesaku), var veidot uzkrājumus strādājot algotu darbu. Tieši par uzkrājumu apjomu no regulārajiem ienākumiem (lielākajā daļā gadījumu  – alga) šoreiz rakstīšu.

Noteicošais faktors tam, pēc cik gadiem varēs iet pensijā, ir izdevumu proporcija no ienākumiem. Jo zemāki izdevumi (augstāks uzkrājumu procents) no ienākumiem, jo agrāk var doties pensijā.

Parasti ir pieņemts runāt par uzkrājumu % no ienākumiem. Tiek apspriests, kāds tad ir optimālais uzkrājumu apjoms. 10%? 15%?

Vērtīgi ir paraudzīties no otras puses. Cik liela ir izdevumu proporcija attiecībā pret ienākumiem? Jo zemāks ir šis procents, jo mazāk mums ir jāuzkrāj nākotnē. Vizuāli tas ir attēlos šajā grafikā:

Stabiņu vērtība norāda uz izdevumu proporciju procentos pret ienākumiem. Atlikušie līdzekļi tiek ieguldīti ar 5% gada ienesīgumu (pēc nodokļiem). Skaitļi uz horizontālās ass norāda uz gadu skaitu, lai pie attiecīgā izdevumu/ienākumu % varētu doties pensijā. Aprēķini pieņem konstantu ienākumu un izdevumu līmeni visā periodā un neņem vērā inflāciju.

Ja uzkrājam 5% no saviem ienākumiem, tas nozīmē, ka tērējam 95% saviem ienākumiem un attiecīgo dzīves kvalitāti, visticamāk, vēlēsimies saglabāt arī dodoties pensijā. Ar šādu uzkrājumu līmeni līdz pensijai ir jākrāj 66 gadi. Principā ir jāstrādā visu mūžu un lielas atšķirības starp 0% un 5% uzkrājumiem nav.

Ja sekojam tipiskajam padomam uzkrāt 10% un attiecīgi iztērējam 90% no saviem ienākumiem, tad līdz pensijai jākrāj 51 gads. Ja cilvēks uzsāk darba gaitas 20 gadu vecumā, tad 71 gada vecumā var doties pensijā. Liela daļa cilvēku tā arī vada savas dzīves. Iztērē 90 % no ienākumiem, uzkrāj 10% un beidz strādāt sasniedzot pensijas vecumu vai pat mazliet vēlāk.

Ja palielinām uzkrājumu apjomu līdz 20% no ienākumiem, uzkrājumu termiņš sarūk līdz 37 gadiem. Uzkrājot 50% no ienākumiem jeb pusi un tērējot tikai pusi no ienākumiem, līdz pensijai būs tikai 17 gadi. Ja sākam 20 gadu vecumā, 37 gados jau beidzam strādāt naudas dēļ un pievēršamies interesantākām un patīkamākām nodarbēm un ļaujam uzkrātajam kapitāla nodrošināt regulārus ienākumus.

Kā jau minēju īsajā atbildē, lai aizietu pensijā pēc 10 gadiem ir jāuzkrāj 66.5% no ienākumiem un jātērē tikai trešdaļa no ienākumiem. Ceru, ka matemātika ir skaidra.

Jau jūtu un redzu komentārus, kuros teikts: “Tas viss ir skaisti, bet kā to realizēt mazo algu saņēmējiem?” Godīga atbilde ir: “Nekā!”

Uzkrāt 2 trešdaļas no ienākumiem var persona ar salīdzinoši augstu ienākumu līmeni, jo izdevumiem ir nosacīta “grīda”, zem kuras palīst ir grūti.

Savukārt salīdzinoši augsto algu saņēmējiem šai vajadzētu būt vielai pārdomām. Piemēram, ar 1 000 eiro algu mēnesī pēc nodokļiem pastāv diezgan plaša potenciālo izdevumu proporcijas amplitūda. Ja teiksiet, ka nevarat izdzīvot ar 500 eiro mēnesī, t.i. uzkrāt 50% no ienākumiem, tad ko teikt minimālās algas saņēmējiem vai Latvijas vidējam pensionāram? Tātad izdzīvot var. Tālāk jau viss ir atkarīgs no vēlmēm nodrošināt noteiktu dzīves līmeni.

Jāpiebilst, ka ar šo rakstu es neaicinu visus kļūt par skopuļiem un netērēt nekur un neko, veikt uzkrājumus un pēc iespējas doties agrākā pensijā. Es aicinu apsvērt dažādās iespējas, padomāt par saviem tēriņu ieradumiem un par nākotnes plāniem.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Cik naudas vajag, lai aizietu pensijā?

Pirms sāku rakstu jāatzīmē, ka runāju no savu vienaudžu skatupunkta, t.i. sākot no agriem divdesmitgadniekiem līdz solīdiem trīsdesmitgadniekiem.

Jāatzīst, ka es Latvijas pensiju sistēmai tā īsti neuzticos. Manuprāt, 1.pensiju līmenis agrāk vai vēlāk bankrotēs demogrāfisko procesu ietekmē. 2.pensiju līmenī uzkrātos līdzekļus piespiedu kārtā ir jāiegulda kādā no piedāvātajiem plāniem ar nepievilcīgām komisijām un, maigi sakot, ne pārāk labu investīciju atdevi. 3.pensiju līmenī līdzekļus neuzkrāju, jo pat ar nodokļu atmaksas sniegtajām priekšrocībām to zemā atdeve un augstās komisijas padara šo produktu pilnīgi un galīgi nepievilcīgu, ja termiņš līdz iespējai līdzekļus saņemt pārsniedz 5-10 gadus.

Ko darīt?

Rūpēties pašam par sevi.

Labi, tas tā kā ir skaidrs, taču cik daudz naudas vajag un kā līdz tai tikt?

Sāksim ar to, cik daudz naudas vajag. Tas ir atkarīgs no “apetītes” jeb tēriņu apmēra. Pieņemsim, ka ir vēlme saņemt pensiju 600 eiro apmērā (vairāk nekā 2 reizes lielāka nekā vidēji no jauna pieškirtā pensija 2017.gada 1.ceturksnī). Gadā tie ir 7200 eiro.

Rietumu pasaulē pastāv uzskats, ka drošs investīciju izņemšanas līmens (safe withdrawal rate) ir 4% gadā. 7200 ir 4% no 180 000. Tātad ar 180 000 eiro vērtu investīciju portfeli vajadzētu spēt nodrošināt pensiju līdz pat mūža beigām.

Jāpiemin, ka līdz šim brīdim apzināti neesmu pieminējis inflāciju. Ilgtermiņa inflāciju pieņemsim 3% apmērā. Pieskaitot pie 4% izņemšanas likmes klāt inflācijas 3% sanāk, ka investīciju atdevei jābūt 7% gadā.

Zemo procentu likmju laikmetā tas liekas augsts ienesīgums, taču ilgtermiņā akcijas vidēji sniedz apmēram 8% gada ienesīgumu. Ja vēl uzkrāšanas periodā izmanto pieejamās nodokļu atlaides, piemēram dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu, tad šāds 7% gada ienesīgums nav pārspīlēti augsts.

Tātad zinām, ka nepieciešami 180 000 eiro un plānojam gada ienesīgumu 7% apmērā. Cik ilgi ir jākrāj un jāinvestē, lai pie šādas summas tiktu?

Ja uzkrāj 100 eiro mēnesī ar gada ienesīgumu 7%, 180 000 eiro uzkrājuma sasniegšanai būs nepieciešami 36 gadi. Ja sāk 30 gadu vecumā, tad 66 gadu vecumā varēs sākt saņemt no sava uzkrājuma 600 eiro mēnesī. Tiesa, 600 eiro pēc 36 gadiem nebūs ne tuvi tik vērtīgi, kā tie ir šobrīd. Šis ir vienkāršots aprēķins, lai attēlotu idejas pamatdomu. Lai sasniegtu vēlamo mērķi, katru gadu būtu jāpalielina uzkrājumu apjomi.

Varbūt jautāsiet, kāpēc aprēķiniem ir pievienots 1000 eiro mēnesī uzkrājums, ja ir mērķis saņemt 600 eiro mēnesī? Šeit parādās princips, ka ne vienmēr ir jāiztērē visi saņemtie ienākumi un uzkrājumu apjoms var būt ne tikai 10% no ienākumiem, bet arī krietni augstāks procents. Par to plašāk citā ierakstā.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Vai Tu esi gatavs krīzei?

Kad būs nākamā krīze? Nezinu! To tā pa īstam nezina neviens. Ja būtu kāda speciālistu grupa, kas spētu precīzi noteikt kad un kāpēc būs krīze, tad šie iemesli tiktu atrisināti un krīze nebūtu vai vismaz tiktu atlikta uz tālāku nākotni.

Nav zināms, kad būs krīze, tomēr skaidrs ir tas, ka krīze būs!

Agrāk vai vēlāk tā vienmēr pienāk. Kopš iepriekšējās krīzes ir pagājuši 8-9 gadi. Iepriekš periodu ilgums starp krīzēm nav bijis konstants, taču vidēji 7-8 gadi ir nepieciešami, lai nobriestu apstākļi nākamajai krīzei.

Atkārtoju, es nezinu, kad būs krīze un to tā īsti nezin arī neviens cits. Ir iespējams, ka šobrīd esam augstākajā punktā un pēc pāris mēnešiem esam jau ļoti dziļā krīzē, tāpat ir iespējams, ka turpināsim rullēt un nākamo krīzi vēl neredzēsim vairākus gadus.

Tātad krīzei ir jābūt gatavam jebkurā brīdī. Vai vismaz ir jāuzlabo sava gatavības pakāpe krīzes pārvarēšanai. Dzīvot tikai šodienai un plānot, ka par nebaltām dienām sāks domāt, kad dzīve būs labāka, nav labs risinājums.

Jāatzīst, ka esmu diezgan pesimistiski noskaņots un uzskatu, ka nākamā krīze būs daudz sāpīgāka nekā iepriekšējā. Līdz ar to ir jārēķinās ar vairākām lietām:

  • Kad sāksies krīze, vairs nevarēs pa fikso pārdot savu nekustamo īpašumu par mazliet zemāku cenu. Ja tiešam vajadzēs pārdot, tad būs jāpārdod par krietni zemāku cenu.
  • Kad sākas krīze, tad gandrīz visa ekonomika apstājas. Turpina darboties pamatvajadzības nodrošinošie biznesi.
  • Nevar paļauties uz mazajiem blakus darbiņiem, arī tie var ļoti strauji apstāties
  • Kādu brīdi ar katru dienu liksies, ka ekonomika krīt dziļākā bedrē. Kādam tas tā liksies vien pāris mēnešus, citam tas tā liksies vairākus gadus.
  • Kādā brīdī krīze itkā nemanot beigsies. To nebūs izbeigušas politiķu darbības. Brīvā tirgus rezultātā pieprasījums un piedāvājums būs nostabilizējies un viss pamazām sāks nostāties savās vietās.
  • Daudzi būs zaudējuši īpašumus, jo bija uzņēmušies pārlielu lielas saistības. Bankas būs piedzīvojušas zaudējumus, izsolēs sapirkušas atņemtos īpašumus un sāks jau kalt plānus to pārdošanai.
  • Un te jau būsim nonākuši cikla sākumpunktā. Vēl šodien vairākas bankas mēģina pārdot krīzes laikā atņemtos īpašumus, taču tie iepriekš bija tik ļoti pārvērtēti un bankas negribēja ciest zaudējumus, tādēļ bija gatavas šos īpašumus turēt pat 8 gadus.

Kā sagatavoties krīzei? Es ieteiktu vēlreiz iepazīties ar rakstu Pirmie soļi

Ja esi izpildījis pirmos trīs soļus, vari uzsist sev uz pleca un būt lepns par to, ka pamatplāns ir izpildīts un īslaicīga krīze tevi nesagraus finansiāli. Virzoties uz priekšu un pamazām pildot nākamos soļus, gatavība krīzei tikai turpina uzlaboties.

Protams, krīzē glābiņš būs uzkrātie līdzekļi. Ja esi ievērojis manis minētos soļus, tad sākotnēji problēmām nevajadzētu būt, jo brīvie līdzekļi tika uzkrāti kontos, kurus krīze īpaši neapdraud. Citādāk ir investīcijām.

Ja esi aktīvi investējis akcijās un akciju indeksos, tad jau investīciju veikšanas brīdī ir jāsaprot, ka tās ir ilgtermiņa investīcijas un krīzes brīžos to vērtība var ievērojami kristies. Attiecīgi, diez vai gribēsies šīs pozīcijas likvidēt un piefiksēt zaudējumus.

Arī turīgiem un ļoti turīgiem cilvēkiem krīze nebūs viegls periods, jo šajā laikā aktīvu vērtība var ļoti strauji kristies. Kāds no biznesiem var apstāties pavisam un kāds cits pieprasīt tik daudz līdzekļus tā uzturēšanai, ka var nākties daļu aktīvu pārdot ar lieliem zaudējumiem.

Taču no otras puses krīze ir lielo iespēju laiks. Krīzes laikā parasti ir iespējams iegādāties krietni lētāk aktīvus, kurus citi steidz dažādu iemeslu dēļ pārdot, nereti par ļoti pievilcīgām cenām.

Rezumējot, no krīzes nevajag baidīties. Krīzei ir jābūt gatavam, lai kad arī tā atnāktu. Un labākajā gadījumā jāspēj izmantot krīzes sniegtās iespējas.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Laiks ir nauda

Laiks ir nauda – tā nereti mēdz aizbildināties, lai pārtrauktu sarunu un izrādītu savu aizņemtību, tomēr šajā frāzē slēpjas daudz kas vairāk.

Runa nav par konsultantiem apmaksājamajām stundām, kur tiešā vārda nozīmē laiks ir nauda, jo ar katru nākamo minūti vai stundu maksājamā summa pieaug.

Šoreiz gribu apspriest to, cik laika mēs pavadām strādājot un kā mēs tērējam nopelnītos līdzekļus. Mēs strādājam, lai nopelnītu. Nopelnīt gribam, lai naudu iztērētu un nopirktu sev nepieciešamos pakalpojumus un preces. Naudas pelnīšana, nav svarīgi vai strādājot algotu darbu vai nodarbojoties ar uzņēmējdarbību, aizņem laiku. Tātad varam izvirzīt sekojošu vienādojumu:

Laiks = Nauda

Ne velti vairums darbinieku ir noteikta algas likme par stundu. Citiem ir noteikta mēnešalga, kas, strādājot pilnu slodzi, paredz samaksu par darba dienu skaitu mēnesī x 8 stundas dienā. No naudas pelnīšanas puses viss ir skaidrs. Ikviens saprot, ka lai nopelnītu 100 eiro ir jāstrādā 10 stundas ar  likmi 10 eiro stundā vai 20 stundas ar likmi 5 eiro stundā.

Taču kā ir ar naudas tērēšanu? Parasti šādās kategorijās cilvēki nemēdz domāt.

Piemēram, cik daudz laika ir jānostrādā, lai atļautos ikmēneša izdevumus personīgajām auto, jaunam telefonam, dzīvokļa īrei, apģērbam, izklaidēm?

Aprēķins ir gaužām vienkāršs. Ērtības labad pieņemsim, ka mēnesī vidēji ir 21 darba diena, 8 stundas darba dienā jeb kopā 168 darba stundas mēnesī. Ar šiem skaitļiem jau varam sākt apskatīt dažādas situācijas.

2017.gada martā vidējā alga valstī bija 920 eiro pirms nodokļu nomaksas jeb 647.82 eiro pēc nodokļu nomaksas personai bez apgādājamajiem. Stundas likme sanāk 3.86 eiro. Dienas likme ir 30.85 eiro.

Tagad varam brīvi izvēlēties visdažādākās preces un pakalpojumus, lai aprēķinātu, cik daudz ir jāstrādā vēlamās preces vai pakalpojuma iegādei.

Piemēram, iPhone 7 ar 128gb atmiņu. Solīds un iekārojams telefons, cena pie viena no operatoriem, pērkot uzreiz, sastāda 899 eiro. Lai iegādātos šo telefonu, personai ar aprēķināto vidējo algu ir jānostrādā 232.9 stundas jeb 29,14 darba dienas jeb 1.39 mēneši. Maz tas, vai daudz, lai vērtē katrs pats.

Ja telefons tiek mainīts ik pēc 2 gadiem, tātad katri 1.39 mēneši katrā 2 gadu ciklā ir jānostrādā tikai, lai iegādātos šādu telefonu.

Ja ar šādu atalgojumu persona izvēlas iegādāties auto un tā ikmēneša uzturēšanas izdevumi (kredīta maksājums, degviela, apkope u.c.) sastāda 325 eiro, tātad aptuveni pusi no mēneša ir jāstrādā tikai auto dēļ.

Tā kā aprēķinu metodika ir vienkārša, tad katrs pats var parēķināt cik daudz laika ir jāstrādā, lai iegādātos kāroto pakalpojumu vai preci. Ar trīs reizes lielāku algu par valstī vidējo, minētā iPhone iegādei būs jānostrādā 77.63 stundas jeb 9.71 dienu jeb 0.46 mēnešus. Atkal, daudz tas vai maz, lai vērtē katrs pats.

Ikdienā, veicot lielākus un mazākus pirkumus, šādi reti kurš domā. Nemudinu atteikties no kārotām lietām, taču aicinu parēķināt, cik daudz savas ierobežotā dzīves mūža laika tiek pavadīts darbā, lai konkrēto lietu vai pakalpojumu iegādātos. Neviļus var nonākt pie secinājuma, ka daudzas lietas nav tā vērtas un, iespējams, laiks ir jāpavada citās nodarbēs.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Pirkt vai īrēt

Smags temats. Katrs uzskata, ka viņa viedoklis vai uzskats par šo tematu ir pareizākais. Es nemēģināšu pierādīt viena vai otra variantu pareizuma pārākumu. Drīzāk izklāstīšu argumentus, kas būtu jāņem vērā, ja ir jāizvēlas īrēt vai pirkt.

Jāatzīmē, ka īrēšanai vai pirkšanai apskatu vienu un to pašu dzīvokli. Ja varat noīrēt augstākas klases dzīvokli, bet nopirkt varat zemākas klases dzīvokli, tad spēles noteikumi pilnībā mainās.

Kādas ir īrēšanas priekšrocības?

  • Zemākas sākotnējās izmaksas, t.i. pirmā un pēdējā mēneša īres maksas samaksa pie līguma noslēgšanas noteikti būs zemāka nekā īpašuma iegādes cena vai, pērkot īpašumu kredītā, pirmā iemaksa.
  • Mobilitāte. Jebkurā brīdī var nomainīt dzīvesvietu. Ieej sludinājumu portālā, atrod dzīvokli un pēc pāris dienām jau ievācies. Tas ir īpaši svarīgi, ja esi karjeras sākumposmā un pietiekami regulāri maini darba vietas. Arī 2 gadu intervāli ir regulāri. Jā, iespējams neatgūsi iemaksāto depozītu, bet tā ir salīdzinoši neliela bēda.
  • Nav jāuztraucas par dzīvokļa un tā aprīkojuma nolietojumu. Ja nepatīk, maini dzīvokli.
  • Īres cenas mainās tirgus apstākļu iespaidā. Krīzēs vai laikos, kad ir zems pieprasījums, var pieprasīt īres maksas samazinājumu. Ja ņemts kredīts, tad uz tādu lietu cerēt nevar. Ja izīrētājs atsakās samazināt īres maksu, var mainīt uz citu dzīvokli.

Īrēšanas trūkumi:

  • Var gadīties situācija, ka ir jāmaina dzīvesvieta ne savu vēlmju dēļ jeb dažādu iemeslu dēļ izīrētājs lauž īres līgumu.
  • Īres cenas mainās tirgus apstākļu iespaidā. Ja īres cenas vairākus gadus pieaug, visticamāk, arī tev nāksies maksāt augstāku īri vai nu tajā pašā dzīvesvietā vai arī nāksies meklēt jaunu dzīvesvietu par augstāku samaksu.
  • Īrējot netiek radīta aktīvu bāze. Būtībā viss īres maksājums ir izmaksas, ko nekādā veidā nākotnē nevar atgūt.

Pirkšanas priekšrocības:

  • Stabilitāte. Visnozīmīgākais ieguvums. Esi nopircis savu mājokli un rēķinies ar to, ka tajā dzīvosi ilgstoši. Pats izvēlies tā iekārtojumu un aprīkojumu.
  • Ja mājoklis tiek iegādāts uzreiz samaksājot visu summu, tad vienīgās izmaksas ir komunālo pakalpojumu rēķini un nekustamā īpašuma nodoklis.
  • Tiek radīta aktīvu bāze. Nopērkot uzreiz, īpašums ir aktīvs. Pērkot kredītā aktīva vērtība tavā bilancē pieaug veicot ikmēneša maksājumus.

Pirkšanas trūkumi:

  • Nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi iegādei.
  • Ja tiek īpašums tiek iegādāts kredītā, rodas paaugstināts risks un stabilitātes ilūzija. Pastāv risks zaudēt izveidotos aktīvus. Piemēram krīzē 2008.gadā daudz cilvēki pazaudēja savas pirmās iemaksas 10-20% un vairāk % apmērā, jo īpašumiem strauji kritās cenas un kredītņēmēji, nespējot segt ikmēneša maksājumus, zaudēja īpašumu.
  • Ar vairāku gadu intervālu ir jāatjauno mājokļa stāvoklis un aprīkojums.
  • Ierobežota mobilitāte.

Kā redzams īrēšanai un pirkšanai ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Esmu uzskaitījis tikai dažus no neskaitāmiem argumentiem par vai pret konkrēto izvēli.

Es uz izvēli starp īrēšanu vai pirkšanu skatos no dzīves stadijas prizmas. Ar dzīves stadiju saprotot nevis vecumu, bet gan ģimenes stāvokli un iekšējo noskaņojumu.

Ja cilvēks ir bez bērniem, tad es priekšroku dodu īrēšanai. Var salīdzinoši brīvi un ātri mainīt dzīvesvietu atkarībā no darba vietas atrašanās vietas.

Ja ir uzsākta ģimenes veidošana un ir pieteikušies vai tiek plānoti bērni, tad es priekšroku dotu mājokļa iegādei. Tā var piefiksēt noteiktu dzīves vietu, izvēlēties skolu tuvumu bērnu izglītībai. Iekārtot savu mājokli pēc vajadzībām. Mazāk uztraukties par bērnu pastrādātajiem nedarbiem un sabojāto inventāru. Tāpat arī ģimenei ar bērniem pārvākšanās ir daudz lielāks stress un slogs.

Viens no svarīgākajiem aspektiem cilvēka dzīvē ir laiks. Laiks pats par sevi ir ļoti nozīmīgs un dārgs faktors. Ja esi īrētājs, tad vari izvēlēties dzīvot tuvāk savam darbam un ietaupīt ceļā pavadīto laiku. Ja nomaini darba vietu uz citu pilsētas rajonu vai pat citu pilsētu, tad bez lielas bēdas vari mainīt īrējamo mājokli un atkal dzīvot tuvāk darba vietai.

Ja esi iegādājies dzīvokli, un sanāk nomainīt darbu uz tādu, kas atrodas tālu no mājām, tad rodas papildus izmaksas. Izmaksas ir ne tikai par transportu, bet arī jau pieminētais laiks.

Piemēram, cilvēks ir iegādājies dzīvokli Purvciemā un strādā 5 minūšu gājiena attāluma. Notiek kaut kādas izmaiņas un to rezultātā jaunā darba vieta pēkšņi atrodas Imantā. Iepriekšējais 5 minūšu gājiens pārvēršanas stundas braucienā ar sabiedrisko transportu vai 40 min braucienā ar savu auto. Sabiedriskais transports ir izmaksas, savs auto ir vēl lielākas izmaksas. Loģiska rīcība būtu mainīt dzīves vietu, ja esi bez bērniem. Taču, ja dzīvoklis jau ir nopirkts, tad to finansiāli un morāli var būt grūtāk īstenot.

Nu labi, esmu uzskaitījis daudz un dažādus faktorus. Viegli ir runāt par šiem faktoriem, ja nav jāizdara izvēle un jāizvēlas kāds no konkrētiem variantiem.

Kā rīkojos es?

Man bērnu nav. Ir liela brīvība dzīvesvietas izvēlei. Darbs atrodas pilsētas pašā centrā. Dzīvokli īrēju.

Agrāk biju izvēlējies lētāku dzīvesvietu tālāk no darba vietas mikrorajonā (45-60 min ceļš līdz darba vietai ar sabiedrisko transportu jeb 1h 30 min līdz 2h dienā pavadīju ceļā). Papildus tam biju iegādājies auto brīvdienu izklaidēm.

Šobrīd dzīvoju pilsētas centrā pāris minūšu gājiena attālumā no darba vietas. Katru dienu tiek ietaupītas līdz pat 2 stundas laika, ko citādāk nāktos pavadīt transportā. Auto pārdevu un šobrīd pēc vajadzības pārvietojos ar taksi.

Kopējas izmaksas abos variantos ir +/- vienādas. Galvenā atšķirība ir ietaupītais laiks.

 

Vienas pareizas receptes izvēlei starp pirkt vai īrēt nav. Tāpat arī nav vienas pareizas receptes par to, kur pirkt vai īrēt. Kādam būs svarīgs dabas tuvums, tātad ne pilsētas dzīve. Kādam būs svarīgāks laiks, tātad ārpus pilsētas dzīvesvieta atkrīt.

Mans ieteikums ir veikt nopietnas pārdomas un aprēķinus pirms dzīvesvietas izvēles. Rēķinot ne tikai īrēšanas vai pirkšanas izmaksas, bet arī citus saistītos faktorus, t.sk. ar sabiedrisko transportu saistītās izmaksas un auto iegādes un uzturēšanas izmaksas, tāpat arī rēķināt patērēto laiku un to, ko būtu iespējams paveikt šajā laikā.

Dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu: piemērs

Jau iepriekš rakstīju par dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu un nodokļu optimizāciju. Nebiju aprakstījis, kā tieši rīkoties un arī šoreiz nedošu konkrētus norādījumus, jo katras personas situācija ir atšķirīga. Taču šoreiz vēlos attēlot teorētisku piemēru dzīvības apdrošināšanai ar uzkrājumu.

Aprēķiniem tiek izmantoti sekojoši pieņēmumi:

Persona ar 12 000 eiro gada algu pirms nodokļu nomaksas, t.i. 1 000 eiro mēnesī. Persona izvēlas 10% no bruto algas novirzīt dzīvības apdrošināšanai ar uzkrājumu jeb 100 eiro mēnesī. Uzkrājuma termiņš 5 gadi.

Piemēram izmantoju Swedbank sabalansēto portfeli, kas tiek piedāvāts dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājuma pakalpojuma ietvaros, komisiju struktūru. Komisijas ir: 1.5% no katras iemaksas un pārvaldīšanas komisija 1% gadā (min.2.13 eiro mēnesī) no visas uzkrājuma summas.

Pozitīvais scenārijs

Pozitīvā scenārijā sabalansētā stratēģija spēs nodrošināt 5% gada ienesīgumu.

Veicot ikmēneša uzkrājumu 100 eiro apmērā ar 5% gada ienesīgumu, pēc 5 gadiem uzkrājuma summa sasniegs 6 527 eiro, papildus tam šo 5 gadu laikā ir saņemta Iedzīvotāju ienākuma nodokļa IIN atmaksa 1380 eiro apmērā. Saskaitot kopā, 6 000 eiro iemaksas (60 mēneši pa 100 eiro mēnesī) ir pieaugušas līdz 7 907.39 eiro. Kopējā peļņa ir 1 907.39 eiro (527.39 eiro peļņa no ieguldījumiem un 1 380 eiro IIN atmaksa). Nav slikti.

Ne slikts, ne labs scenārijs

Šādā scenārijā sabalansētā stratēģija spēs nodrošināt 0% gada ienesīgumu.

Veicot ikmēneša uzkrājumu 100 eiro apmērā ar 0% gada ienesīgumu, pēc 5 gadiem uzkrājuma summa sasniegs 5 736.2 eiro jeb būsim zaudējuši 263.8 eiro, papildus tam šo 5 gadu laikā ir saņemta Iedzīvotāju ienākuma nodokļa IIN atmaksa 1380 eiro apmērā. Saskaitot kopā, 6 000 eiro iemaksas (60 mēneši pa 100 eiro mēnesī) ir pieaugušas līdz 7 116.2 eiro. Kopējā peļņa ir 1 116.2 eiro (263.8 eiro zaudējumi no ieguldījumiem un 1 380 eiro IIN atmaksa). Nav tik labi kā iepriekš, taču nav vēl arī slikti.

Negatīvais scenārijs

Šādā scenārijā sabalansētā stratēģija tiek pieņemta kā ļoti neveiksmīga, kas katru gadu nesīs 5% zaudējumus.

Veicot ikmēneša uzkrājumu 100 eiro apmērā ar 5% gada zaudējumiem, pēc 5 gadiem uzkrājuma summa sasniegs 5 064.93 eiro jeb būsim zaudējuši 935.07 eiro, papildus tam šo 5 gadu laikā ir saņemta Iedzīvotāju ienākuma nodokļa IIN atmaksa 1380 eiro apmērā. Saskaitot kopā, 6 000 eiro iemaksas (60 mēneši pa 100 eiro mēnesī) ir pieaugušas līdz 6 444.93 eiro. Kopējā peļņa ir 444.93 eiro (935.07 eiro zaudējumi no ieguldījumiem un 1 380 eiro IIN atmaksa). Nav labi, ir slikti, taču varēju būt arī sliktāk.

Alternatīva: depozīts ar 1% gada ienesīgumu

Šie paši 100 eiro mēnesī tiek noguldīti depozītā ar 1% gada likmi. Ja pieņemam, ka % saņemam reiz gadā un saņemtos procentus reinvestējam, tad pēc 5 gadiem 6 000 eiro veiktās iemaksas būs pieaugušas līdz 6 182 eiro. Peļņa ir 182 eiro.

Ar šiem piemēriem vēlējos attēlot, cik nozīmīgi ir rūpīgi plānot savus ieguldījumus. Šobrīd tirgus apstākļu dēļ depozītu likmes ir ļoti zemas, tāpēc tajos neko daudz nevar nopelnīt. Šādos laikos kā alternatīva var kalpot dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu, kas visticamāk 5 gadu laikā spēs nodrošināt pozitīvu gala rezultātu, pat ja ieguldījumu ienesīgums būs bijis negatīvs. Un tas ir pateicoties IIN atmaksai.

Jāņem vērā, ka IIN atmaksu par dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu veiktajām iemaksām var saņemt par summu, kas nepārsniedz 10% no bruto algas (pirms nodokļiem) kalendārā gada laikā. Vēl ir jāņem vērā, ka šāds uzkrājums ir jāveic uz vismaz 5 gadiem. Ja uzkrājums tiks pārtrauks ātrāk kā pirms 5 gadiem, tad jārēķinās ar papildus komisijām no pakalpojuma sniedzēja, kā arī nāksies atmaksāt valstij atpakaļ saņemto IIN atmaksu.

Tāpat arī ir jāapzinās, ka veicot šādus uzkrājumus gala rezultātu nav iespējams paredzēt. Katru gadu ienesīgums var būt citādāks, kas beigās var novest pie ļoti atšķirīgiem rezultātiem.

Protams, situācija kardināli mainās, ja persona nesaņem darba algu, bet saņem cita veida ienākumus, piemēram dividendes, ienākumu no kapitāla. Šādos gadījumos nevar pretendēt uz IIN atmaksu, līdz ar to dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu šādām personām nav aktuāla. Tādā gadījumā ir jāmeklē citas alternatīvas investīcijām. Kamēr investējamās summas nepārsniedz aptuveni 10 000 eiro, ir diezgan grūti atrast atbilstošas investīcijas. Kad naudas summas ir lielākas, tad paveras plašākas iespējas, t.sk. iespējams, jūsu līdzekļus būs ieinteresēts pieņemt pārvaldībā kāds profesionāls aktīvu pārvaldītājs. Šādos gadījumos var sazināties ar mani

Atruna: Augstāk rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms kā aicinājums vai rekomendācija veikt vai neveikt kādas konkrētas investīcijas. Investīciju lēmumi ir katra paša ziņā.

Neko nedarīt

Bij’ tāda  adekdote:

Sēž zem palmas bezpajumtnieks, tam pienāk klāt biznesmenis. Abi uzsāk sarunu par dzīvi. Biznesmenis stāsta, cik tam veiksmīgs uzņēmums, cik ilgi un daudz tas strādājis, lai varētu atbraukt atpūsties, vienkārši sēdēt zem palmas, neko nedarīt un baudīt sauli, jūru un skatus. Uz ko bezpajumtnieks atjautā – kādēļ tad tā jāstrādā? Es tāpat sēžu zem palmas, neko nedaru un baudu jūru, sauli.

Neko nedarīt – viens no mērķiem, uz ko cilvēki tiecas. Sapelnīt “lielo naudu”, neko nedarīt un baudīt dzīvi.

Anekdotē abi personāži neko nedara, taču viņu “neko nedarīt” ir atšķirīgi. Jā, abi tajā brīdī bauda sauli, jūru un skatus un neko nedara, bet te arī beidzas viņu kopīgais.

Bezpajumtnieks ir izdarījis izvēli neko nedarīt un vērot sauli un jūru. Viņš var izvēlēties vēl dažas līdzīgas darbības, piemēram, gulēt zem citas šķirnes koka vai sēdēt klajā laukā, vai stāvēt pilsētas laukuma vidū, vērot skatus un neko nedarīt. Taču pie tā viņa izvēles brīvība “lielos vilcienos” beidzas.

Turpretī biznesmenim izvēles brīvība ir krietni plašāka. Viņš var ne tikai darīt to pašu, ko var darīt bezpajumtnieks, bet var aizceļot uz citu pludmali citā pasaules malā, var aizceļot uz citu klimata zonu un paraudzīties uz mūžīgo sasalumu, var nogaršot visu, ko vien sirds kāro, var ar saviem līdzekļiem atbalstīt savu bērnu un radinieku izglītošanos, attīstību un uzlabot to dzīves apstākļus, var nodoties labdarībai un palīdzēt tiem, kam palīdzība ir nepieciešama visvairāk.

“Neko nedarīt” var izpausties dažādi. Bezpajumtnieka gadījumā nekā nedarīšana ir iespējama tikai tik ilgi, kamēr neko nedara. Ja gribas ko mainīt, tad ir jābeidz neko nedarīt un jāķeras klāt pie darīšanas. Biznesmenim nekā nedarīšana ir tikai viena no izvēles iespējām.

Runa ir par izvēles iespējām. Ja nekā nedarīšana ir vienīgā iespēja, tas neder. Ja nekā nedarīšana ir tika viena no daudzām laika pavadīšanas iespējām, lūk tas ir mērķis, ko ir vērts apdomāt.

 

Investīcijas nekustamajā īpašumā: fondi

Turpinot rakstu sēriju par investīcijām nekustamajā īpašumā, šodien apskatīšu citu investīciju veidu, kā ieguldīt nekustamajā īpašumā.

Viens no tādiem ir investīciju fondi. Var izmantot gan tradicionālos investīciju fondus, gan ETF (exchange traded funds jeb biržās tirgotie fondi).

Nozīmīgākā atšķirība starp tiešo investīciju konkrētā nekustamajā īpašumā un investīciju nekustamo īpašumu fondā ir tā, ka otrajā gadījumā līdzekļus pārvalda cita persona, parasti, profesionāļi. Tāpat, parasti, fonds līdzekļus būs ieguldījis vairākos nekustamajos īpašumos, tā nodrošinot plašāku diversifikāciju.

Viens no būtiskākajiem ieguvumiem ir neiztērētais laiks. Ieguldot nekustamajā īpašumā ar fonda starpniecību, nav jāveic visas ar īpašuma iegādi, uzturēšanu un izīrēšanu saistībās darbības. To paveic fonda darbinieki vai pārstāvji, par to saņemot atlīdzību.

Šī atlīdzība var svārstīties diezgan plašā amplitūdā, sākot ar ikgadējo komisiju zem 1% (biržās tirgotiem fondiem jeb ETF) un beidzot ar 2% un vairāk tradicionālajos fondos.

Atšķirībā no investīcijām konkrētā nekustamajā īpašumā, fondu cenas parasti svārstīsies katru dienu. Konkrētam īpašumam katru dienu netiek pieprasīts vērtējums, kā arī nestāv klāt nākamais pircējs, kurš katru dienu izkliegtu tās dienas aktuālo pārdošanas cenu, taču fondiem šāda cena ir un tā svārstības, atkarībā no fondā esošajiem īpašumiem, var būt gana nozīmīgas.

Fondi ir visdažādākie, to ieguldījumu stratēģijas atšķiras, taču lielākajā daļā stratēģija paredz lielāko daļu no fonda ienākumiem izmaksāt dividenžu veidā. Nekustamā īpašuma fondi var iedalīties pēc to investīciju reģioniem, valstīm, sektoriem, t.sk. komercīpašumi, dzīvojamie īpašumi.

Kādu fondu izvēlēties, tas ir katra paša ziņā, taču piemēra pēc zemāk daži nekustamā īpašuma fondi.

Starp tādiem ir Igaunijā reģistrētais Baltic Horizon Fund. Tā stratēģija paredz ieguldīt komercīpašumos Baltijā, t.sk. tirdzniecības centri, biroju centri. Šis konkrētais fonds ir orientēts uz ienākumu, ko tas gūst no īpašumu izīrēšanas, izmaksu, tēmējot uz ~8% gada ienesīgumu (dividendes). Sīkāku informāciju var meklēt NASDAQ biržas mājaslapā. Jāatzīmē, ka šo fondu, visticamāk, varēs iegādāties gandrīz jebkurā no Latvijas bankām, samaksājot salīdzinoši nelielas komisijas. Šādā veidā var gūt labumu no savu tautiešu un kaimiņvalstu paražām ilgi un bieži apmeklēt tirdzniecības centrus.

ASV populāri ir biržās tirgotie fondi, kas iegulda atsevišķos sektoros. Piemēram, ir tādi fondi, kas iegulda tikai veselības aprūpes sektorā (slimnīcas, pansionāti, klīnikas,utt). Tāpat ir fondi, kas iegulda mājokļos, un ir fondi, kas iegulda tirdzniecības centros, vai fondi, kas iegulda biroju kompleksos, utt.

Tiesa, ir jārēķinās, ka sarežģītu fondu iegāde var saistīties ar augstākām iegādes komisijām no bankas vai brokera puses.

Viena no galvenajām priekšrocībām fondiem ir iespēja ieguldīt atsevišķos nekustamā īpašuma tirgos un/vai segmentos neveicot fizisku ieguldījumus katrā konkrētajā īpašumā, tādā veidā aiztaupot laika un līdzekļu izdevumus, kas saistītos ar tradicionālajām investīcijām nekustamajā īpašumā.

P.S. ir ļoti daudz un dažādi faktori, kas vienkāršības nolūkos nav ņemti vērā, tie var būtiski ietekmēt reālo ienesīgumu.

Atruna: Augstāk rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms kā aicinājums vai rekomendācija veikt vai neveikt kādas konkrētas investīcijas. Investīciju lēmumi ir katra paša ziņā.

 

Investīcijas nekustamajā īpašumā: dzīvoklis jaunajā projektā

Turpinot rakstu sēriju par investīcijām nekustamajā īpašumā, šodien apskatīšu konkrētu piemēru – dzīvoklis jaunajā projektā, kas tiek nopirkts un izīrēts.

Dzīvokļiem jaunajos projektos cenas ir diezgan lielā amplitūdā. Piemēra nolūkos izmantosim dzīvokli jaunajā projektā, kura iegādes cena ir 2 100 eiro/kv.m. un īres maksa ir 8.5 eiro kv.m. (Latio dati par 2016.g. 3.ceturksni).

Visbiežāk pirktie dzīvokļi ir platībās no 50 – 75 kv.m., tāpēc izvēlēsimies dzīvokli ar 63 kv.m. lielu platību. Šāda dzīvokļa iegādes cena ir 132 200 eiro un to var izīrēt par 535 eiro mēnesī.

Izmantošu tādus pašus scenārijus un pieņēmumus izmaksām, kādus izmantoju rakstā Investīcijas nekustamajā īpašumā: sērijveida dzīvoklis

Pieņemam, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir 360 eiro gadā jeb 30 eiro mēnesī un dzīvokļa nolietojums ir 52,5 eiro mēnesī.

Pirmais scenārijs ir dzīvokļa iegāde, izmantojot 80% bankas finansējumu. Savus līdzekļus vajadzēs 132 200 x 20% = 26 440 eiro. Iegādes izmaksas ir 5% no summas jeb 6 610 eiro. Kopējais sākotnējais ieguldījums ir 33 050 eiro.

Kredīta maksājums šajā piemērā būtu 502 eiro mēnesī, pieņemot 25 gadu kredīta termiņu un 3% kredīta likmi. Pirmajā gadā procentos tiktu samaksāts apmēram 3 170 eiro jeb 264 eiro mēnesī, šīs ir izmaksas, kas ir jāatskaita no īres ienākumiem.

Neto īres ienākums (īres maksa – visi izdevumi) = 535 – 30 – 52,5 – 264 = 188,5 eiro mēnesī jeb 2 262 eiro gadā. Deklarējot ienākumus, tie var sarukt līdz 135 eiro mēnesī jeb 1 620 eiro gadā.

1 620 / 33 050 = 4.9% gada ienesīgums.

Otrais scenārijs – dzīvoklis tiek iegādāts par saviem līdzekļiem.

Kopējais ieguldījums ir 132 200 eiro plus iegādes izmaksas 3 % apmērā, kopā 136 166 eiro..

Neto īres ienākums = 535 – 30 – 52,5 = 452,5 eiro mēnesī jeb 5 430 eiro gadā. Deklarējot ienākumus tie var sarukt līdz 399 eiro mēnesī jeb 4 788 eiro gadā.

4 788 / 136 166 = 3.51%

Kā redzat, abos gadījumos ienesīgums sanāk ne pārāk pievilcīgs. Tāpēc gribu parādīt 3.scenāriju, kas kalpos par piemēru tam, cik ļoti situācija var mainīties, ja tiek palielināts aizņemtais finansējums un izdodas saņemt kredītu ar zemāku procentu likmi.

Dzīvoklis tiek iegādāts ar 90% bankas finansējumu. Savus līdzekļus vajadzēs 132 200 x 10% = 13 220 eiro. Iegādes izmaksas ir 5% no summas jeb 6 610 eiro. Kopējais sākotnējais ieguldījums ir 19 830 eiro.

Kredīta maksājums šajā piemērā būtu 448 eiro mēnesī, pieņemot 25 gadu kredīta termiņu un 1% kredīta likmi. Pirmajā gadā procentos tiktu samaksāts apmēram 1189,8 eiro jeb 99,15 eiro mēnesī, šīs ir izmaksas, kas ir jāatskaita no īres ienākumiem.

Neto īres ienākums (īres maksa – visi izdevumi) = 535 – 30 – 52,5 – 99,15 = 353,35 eiro mēnesī jeb 4 240 eiro gadā. Deklarējot ienākumus, tie var sarukt līdz 299.85 eiro mēnesī jeb 3 598.2 eiro gadā.

3 598.2 / 19 830 = 18.14% gada ienesīgums.

Kā jau minēju piemērā ar sērijveida dzīvokli, izmaksās būtu jāieskaita laiks, jārēķinās ar gaidītiem un negaidītiem izdevumiem, īrniekus maiņas izdevumiem utt.

Pozitīvā scenārijā investīcija dzīvoklī jaunajā projekta var nest no 3.5% līdz pat 18% gadā.

P.S. ir ļoti daudz un dažādi faktori, kas vienkāršības nolūkos nav ņemti vērā, tie var būtiski ietekmēt reālo ienesīgumu.

Atruna: Augstāk rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms kā aicinājums vai rekomendācija veikt vai neveikt kādas konkrētas investīcijas. Investīciju lēmumi ir katra paša ziņā.

*Labots 12.01.2017 Veikts ienesīguma pārrēķins, piemērojot ienākuma no kapitāla nodokļa likmi 10%.

Investīcijas nekustamajā īpašumā

Investīcijas nekustamajā īpašumā ir populāras visā pasaulē. Tas ir saistīts ar to, ka tas ir fizisks, aptaustāms, redzams, kas tā īpašniekiem rada papildus investīciju drošības sajūtu (dažreiz maldīgu). Tāpat labam nekustamajam īpašumam parasti ir tendence ar laiku pieaugt vērtībā, kā arī izīrēts nekustamais īpašums var nodrošināt regulārus ienākumus.

Pirms turpinu par dažādiem veidiem, kā investēt nekustamajā īpašumā, vēlos norādīt uz būtisku niansi:

Nekustamais īpašums, ko izmanto dzīvošanai, NAV investīcija. Tas nenes ienākumus, tas rada izdevumus. Ilgtermiņā tie var būt zemāki nekā īpašumu īrējot, taču tie ir izdevumi.

Atgriežoties pie investīcijām, pastāv vairāki veidi, kā investēt nekustamajā īpašumā. Šoreiz apskatīšu investīcijas, kas ir saprotamas un pieejamas parastajam cilvēkam. Tās ir atsevišķa īpašuma, piemēram dzīvoklis, iegāde un izīrēšana un ieguldījumi nekustamajā īpašumā caur ieguldījumu fondiem.

Protams, pastāv vēl daudzi un dažādi ieguldījumu veidi tieši nekustamajā īpašumā, taču parasti to realizēšanai ir nepieciešamas lielākas summas un specifiskas zināšanas. Starp tādām varētu būt lauksaimniecības zeme, meži, komerciālais nekustamais īpašumus, zemes iegāde stratēģiski labā vietā spekulatīvos nolūkos, utt.

Jāatzīmē, ka turpmāk, runājot par investīcijām nekustamajā īpašumā, pieņemu, ka īpašums tiek pirkts. Ja tas ir saņemts citādi, piemēram dāvinājums vai mantojums, tad uz to ir jālūkojas kā uz ienākumu un jāņem vērā citi faktori.

Investīcijas nekustamajā īpašumā, visbiežāk saistās ar labā vietā esoša dzīvokļa iegādi un izīrēšanu. Parasti tas ir dzīvoklis Rīgā, ko vajadzības gadījumā salīdzinoši neilgā laika posmā ir iespējams pārdot par adekvātu cenu.

Jo vairāk domāju par šādām investīcijām, jo vairāk man tās nepatīk. Kāpēc? Tāpēc, ka ir daudz faktori, kas bieži netiek ņemti vērā. Nereti netiek veikti pilnvērtīgi aprēķini. Iespējams, ja tiktu veikti pilnvērtīgi aprēķini, atklātos, ka ienesīgums ir tik zems, ka citi investīciju veidi var būt daudz pievilcīgāki.

Galvenais faktors, kas mani atgrūž no šāda veida investīcijām ir lielais “čakars”. Iedomāsimies hipotētisku piemēru. Tiek atrasts potenciālais investīciju objekts. Pieņemsim, ka dzīvoklis tiek iegādāts hipotekārajā kredītā. Tātad ir “jāņemās” ar banku. Tad droši vien nāksies samaksāt komisiju māklerim, būs jāšķiras no zemesgrāmatas nodevas 2% apmērā no iegādes vērtības. Ok, dzīvoklis ir nopirkts. Iespējams, dzīvoklī ir jāveic remonts. To var darīt pats, taču, saglabājot objektivitāti, izmaksās ir jāieskaita sevis iztērētais laiks un nervi, vai ir jāalgo celtnieki, kas var nebūts lēts un nerviem viegls prieks. Ja dzīvokli gribas ātrāk un dārgāk izīrēt, to vajadzētu apgādāt ar mēbelēm, kas, protams, ir papildus izmaksas. Šis process var būt īss un var aizņemt vairākus mēnešus. Komunālie maksājumi ir jāveic arī šajā laikā. Ok, tas viss ir paveikts, nu ir jāsāk meklēt īrnieki. Jau laicīgi ir jāsaprot, kā tiks saņemti ienākumi no dzīvokļa īres. Pareizāk būtu tos saņemt uz bankas kontu un deklarēt VID, kā rezultātā būs nodokļu izmaksas. Var izvēlēties saņemt skaidrā naudā un nedeklarēt (neatbalstu šādu variantu), taču tad īrnieku nāksies regulāri apciemot, kas var aizņemt kopā no 1-3 stundām katru mēnesī, arī šīs izmaksas ir jārēķina. Ja paveicas, tad īrnieks būs kārtīgs un labs un nodzīvos īpašumā daudzus gadus un neradīs liekas galvassāpes. Var arī nepaveikties, īrnieks var kavēt maksājumus, tad var nākties viņu izlikt no dzīvokļa un meklēt jaunu īrnieku, tas atkal aizņems laiku,utt. Tātad ir ļoti daudz saistītās un netiešās izmaksas, kas ir jāsummē klāt īpašuma iegādes cenai.

Manuprāt, šis viss ir ļoti liels “čakars”.

Kā alternatīva var kalpot investīcijas nekustamā īpašuma fondos. Ieguldījumiem Latvijas īpašumos nav īpaši daudz variantu, taču globāli ir pieejami visdažādākie fondi ar dažāda līmeņa ienesīgumu.

Bet vai šajā gadījumā nav “čakars”? Ir, taču, manuprāt, mazāks. Ir jāveic pirmreizēja ieguldījuma izvēle, kas var aizņemt pāris dienas (tikpat cik dzīvokļa atrašana) un iegāde. Pēc tam pietiek ar ikgadēju investīcijas pārskatīšanu.

Turpinājums sekos…

P.S. investīcijas nekustamajā īpašumā ir tikai viens no investīciju rīkiem plašajā investīciju pasaulē. Ja nekustamais īpašums liekas pārāk sarežģīts, tas nav jāiekļauj investīciju portfelī.

Atruna: Augstāk rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms kā aicinājums vai rekomendācija veikt vai neveikt kādas konkrētas investīcijas. Investīciju lēmumi ir katra paša ziņā.