Kur ieguldīt īstermiņā?

Ātri, lēti un kvalitatīvi. Izvēlies divus no trim. Tā mēdz runāt par dažāda veida projektiem. Var ātri un lēti, taču nebūs kvalitatīvi. Var lēti un kvalitatīvi, taču nebūs ātri. Var ātri un kvalitatīvi, taču nebūs lēti.

Līdzīgi var runāt par ieguldījumiem. Zems risks, augsts ienesīgums un īss termiņš. Izvēlies divus no trim. Kas tad sanāk?

  • Zems risks un augsts ienesīgums – tā var raksturot ļoti ilga termiņa ieguldījumus. Piemēram, S&P 500 indekss ilgtermiņā ir spējis nodrošināt ap 8% gada ienesīgumu. Īstermiņā vēl salīdzinoši nesena pieredze rāda, ka indekss var kristies ļoti strauji īsā termiņā, tomēr ilgtermiņā, visticamāk, indekss spēs dot salīdzinoši augstu ienesīgumu ar salīdzinoši zemu risku.
  • Augsts ienesīgums un īss termiņš – parasti asociējas ar ļoti riskantām investīcijām. Piemēram, darījumi ar augstu kredītplecu, augsts līdzekļu neatgūšanas risks, sarežģīti īstermiņa atvasinātie finanšu instrumenti. Ja tiek solīts augsts ienesīgums īsā termiņā, tas gandrīz vienmēr automātiski paredz ļoti augstu risku un potenciāli zaudēt ne vien dažus procentus no summas, bet gan desmitos procentu un pat visu ieguldījuma summu.
  • Īss termiņš un zems risks – šādiem ieguldījumiem parasti nav augsts ienesīgums. Tas pat var būt negatīvs.

Protams, var gadīties īpašas situācijas, taču tādas parasti ļoti ātri pazūd, jo pieprasījums un piedāvājums ieguldījumu tirgū strādā izteikti efektīvi.

Šajā rakstā plašāk par zema riska un īsa termiņa ieguldījumiem.

Pēdējā laikā ir bijusi aptuveni šāda saruna ar vairākiem cilvēkiem:

Kaspar, man ir brīvi līdzekļi 20-30 tūkstošu eiro apmērā, taču tie visticamāk būs nepieciešami tuvākā gada vai divu laikā īpašuma iegādei/mājas būvniecībai. Kur šos līdzekļus ieguldīt, lai tie nestāvētu “pa tukšo”, nopelnīt kādus procentus un galvenais nezaudēt neko no pamatsummas?

1-2 gadi ir īss termiņš. Nezaudēt neko ir zems risks. Kādi tad ir varianti ar šādām summām?

Pelnošu variantu gandrīz nav. To nosaka arī tāds faktors, ka patreiz Eiropas Centrālā Banka bāzes likmi ir noteikusi -0.4%. Kā tas izpaužas dzīvē?

Banku pamata funkcijas ir pieņemt personu līdzekļus un izsniegt tos kredītā citām personām. Ja banka daļu līdzekļu nevar izdot kredītos (nav pievilcīgu kreditējamo objektu, kapitāla pietiekamības prasības nosaka daļu līdzekļus turēt pieejamus), tādā gadījumā banka līdzekļus izvieto centrālajā bankā, Latvijā tā ir Latvijas Banka. Par līdzekļu izvietošanu centrālajā bankā komercbankas saņem -0.4% jeb maksā centrālajai bankai 0.4%. Tas ir galvenais iemesls tam, ka bankas piedāvā tik zemas likmes termiņdepozītiem un krājkontiem (piebilde – citās valstīs klienti piemaksā par līdzekļu turēšanu kontos).

Attiecīgi arī citiem ieguldījumiem, atkarībā no riska profila šobrīd vēsturiski ir zemāks ienesīgums, jo pēc tiem ir augstāks pieprasījums.

Ok, pietiek teorijas. Kādi ir ieguldījumu varianti?

Viens no drošākajiem ieguldījumiem Eiropā skaitās Vācijas valdības parādzīmes. Šodien (09.11.2017) to ienesīgums uz 2 gadiem ir -0.76%. Ieguldot šodien 10 000 eiro, pēc 2 gadiem saņemsiet atpakaļ ap 9,848 eiro. Jā, tieši tā! Saņemsiet mazāk nekā ieguldījāt. Tik dārga šobrīd ir līdzekļu drošība. Par to nākas piemaksāt. Tomēr obligācijas ir ļoti likvīdas un tās jebkurā brīdī var pārdot un attiecīgi piekļūt saviem līdzekļiem.

Ir iespējams aizdot naudu Latvijas valdībai izmantojot krājobligācijas. Tās piedāvā šādus ienesīgumus (uz 09.11.2017).

Uz 6 mēnešiem gada likme ir 0.01%. Ieguldot 10 000 eiro, 6 mēnešu laikā nopelnīsiet 0,50 eiro jeb 50 eiro centus. Tāds pats ienesīgums ir arī 12 mēnešu krājobligācijām. Šo variantu nevar uzskatīt par diez ko pievilcīgu, jo šiem līdzekļiem uz izvēlēto termiņu nevar piekļūt, par ko tiek piedāvāts ļoti zems ienesīgums. Prātīgāk ir nesaņemt tik zemu ienesīgumu, tomēr saglabāt līdzekļu pieejamību.

Ejam tālāk. Var izmantot banku piedāvātos krājkontus. Izskrienot cauri lielāko banku mājaslapām, jāsecina, ka bankas piedāvā ap 0.02-0.05% gada likmi atlikumiem krājkontā. Tik tālu šis ir labākais variants, jo tas paredz saņemt augstākus procentus nekā iepriekšējos divos variantos. Kā arī līdzekļi parasti ir salīdzinoši viegli pieejami, standartā banka ir jābrīdina 7 dienas iepriekš.

Tālāk seko termiņdepozīti. Arī šis variants der tikai tādā gadījumā, ja ir precīzi zināms līdzekļu izmantošanas brīdis. Šai gadījumā neder termiņš 3-9 mēneši, jo termiņdepozīts tiek noslēgts uz konkrētu termiņu. Lielākas bankas piedāvā no 0% līdz 0.2% gada ienesīgumu par gadu ilgu termiņdepozītu. Mazākas bankas piedāvā arī augstākas likmes, pat pāri 1%. Līdz 100 000 eiro arī depozīti mazākās bankās būs drošībā, jo tiem tiek piemērotas valsts garantijas. Jāatceras, ka galvenais mīnuss termiņdepozītiem ir konkrētais termiņš, tātad līdzekļi ir ar ierobežotu pieejamību.

Vēl ir pieejams hibrīda variants. Kopš šī gada sākuma ir jauns risinājums. Ir iespēja līdzekļus līdz 5 000 eiro uzglabāt maksājumu kartes kontā un par to saņemt 5% gada ienesīgumu. Ir savs āķīts, ar maksājumu karti jāveic vismaz 5 pirkumi mēnesī.

Plašāk par pakalpojumu šeit: BlueOrange 100% komplekts

Piemērs. Ja ir 20 000 eiro brīvi līdzekļi īstermiņa ieguldījumiem, tad 15 000 eiro var turpināt uzglabāt parastā norēķinu kontā un 5 000 eiro izvietot minētajā piedāvājumā. Rezultātā par 5 000 eiro daļu tiks saņemts 250 eiro gadā. Ja rēķinām pret visiem 20 000 eiro, tad tas ir 1.25% gada ienesīgums, pie tam līdzekļi ir pieejami jebkurā brīdī.

Ja brīvie līdzekļi ir jaunās ģimenes rīcībā, tad katra persona var izvietot pa 5 000 eiro šajā piedājumā, rezultātā 10 000 eiro pelna 5% gada ienesīgumu jeb 500 eiro gadā. Ja rēķinām pret visiem 20 000 eiro, tad tas jau ir 2.5% gada ienesīgums, saglabājot līdzekļu pieejamību.

Ar šo principā beidzas drošo investīciju universs.

Jā, citās valūtās var iegūt augstāku gada likmi. Piemēram termiņdepozīts Krievijas rubļos nesīs krietni augstākus procentus, taču tādā gadījumā eiro ir jākonvertē uz rubļiem, pēc tam atpakaļ. Ar standarta konvertācijas kursiem var zaudēt pat vairāk nekā 5% konvertāciju rezultātā. Tāpat pastāv arī valūtas svārstību risks, kā rezultātā šodien konvertēti 1 000 eiro pēc gada var būt 1 100 eiro vērti vai 900 eiro vērti.

P2P ieguldījumus pat uz īsiem termiņiem nevar uzskatīt par zema riska ieguldījumiem. Tiem ir augsts līdzekļu neatgūšanas risks. Garāk termiņa ieguldījumiem nereti nav otrreizēja tirgus vai tas ir ar zemu aktīvitāti, attiecīgi nākas nolaist ieguldījuma cenu un potenciāli zaudēt daļu ieguldījuma summas. Pats P2P darbības modelis parasti paredz ļoti augsta riska aizdevumus/ieguldījumus.

Zelts nav īstermiņa drošs ieguldījums, jo tā cena svārstās katru dienu, dažreiz pat vairāk nekā 1%. Tātad pastāv augsts risks zaudēt daļu no ieguldījuma. Pie tam parasti par zelta iegādi un pārdošanu ir salīdzinoši augsta komisija, kas var būt apslēpta pirkšanas/pārdošanas starpībā.

Ja Tev nāk prātā citi īstermiņa ieguldījumi ar zemu risku, lūdzu, padalies ar tiem pie facebook ieraksta, iespējams, esmu ko piemirsis. Vai arī centīšos paskaidrot, kāpēc minētais ieguldījums nav zema riska un īstermiņa.

____________________________________________

Atruna:

1)Augstāk rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms kā aicinājums vai rekomendācija veikt vai neveikt kādas konkrētas investīcijas un ieguldījumus. Investīciju un ieguldījumu lēmumi ir katra paša ziņā.

2)Esmu algots darbinieks BlueOrange bankā. Atlīdzību par saites ievietošanu savā blogā nesaņemu. Konkrēto piedāvājumu esmu ievietojos, jo tirgū nav alternatīvu šādam produktam ar līdzvērtīgu riska profilu, un patiesi uzskatu, ka šis pašreiz ir labākais risinājums.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

 

Pirmie soļi (atjaunināts 09.09.2017)

Gandrīz gads ir pagājis kopš raksta Pirmie soļi tapšanas. Soļi nav mainījušies, arī to secība paliek nemainīga. Taču 2 soļos jau kādu laiku ir pieejams risinājums, kas nebija pieejams oriģinālā raksta tapšanas brīdī.

Runa ir par 1. un 3. soli. Šie soļi paredz uzkrājumu esamību tādos kontos, kur tie uzreiz ir pieejami vai pieejami ar pavisam nelielu laika brīdinājumu. Iepriekš šādiem nosacījumiem atbilda krājkonti.

Kopš šī gada sākuma ir jauns risinājums. Ir iespēja līdzekļus līdz 5 000 eiro uzglabāt maksājumu kartes kontā un par to saņemt 5% gada ienesīgumu. Ir savs āķīts, ar maksājumu karti jāveic vismaz 5 pirkumi mēnesī.

Plašāk par pakalpojumu šeit: BlueOrange 100% komplekts

Tātad 1. un 3. solī paredzētos uzkrājumus izvietojam šajā produktā. Tā rezultātā naudas līdzekļi tiek daudz efektīvāk izmantoti, ar tiem tiek pelnīti nevi 0,kaut cik procenti, bet gan 5% gadā.

Pārējie soļi paliek nemainīgi. Zemāk pievienoju oriģinālo tekstu no ieraksta  Pirmie soļi

____________________________________________

Parasti visu vajag tagad un uzreiz, bieži gribam visu jau vakar. Tāpat ir ar investīcijām un ieguldījumiem. Te vajadzētu piebremzēt.

Investīcijas un ieguldījumi ir tikai daļa no finanšu plāna. No sarunām ar cilvēkiem par viņu finansēm ir jāsecina, ka lielākā daļa cilvēku īstenībā nav gatavi investīcijām un/vai viņu pašreizējais finansiālais stāvoklis neļauj veikt prātīgas un atbilstošas investīcijas, tātad, ir jāuzlabo finansiālais stāvoklis.

Finansiālā stāvokļa uzlabošanu var iedalīt vairākos soļos, tieši tāpēc ieraksta nosaukums: “Pirmie soļi”. Sekojot šiem soļiem, ikviens spēs sajusties drošāk, samazināt stresa līmeni un justies pašpārliecinātāk. Ja minētais solis jau ir izpildīts, uzsit sev pa plecu un virzies uz nākamā soļa izpildīšanu. Pie katra soļa ir neliels paskaidrojums un ieteicamie instrumenti soļa īstenošanai.

  1. Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem ( Piemēram auto remontam, sadzīves tehnikas aizstāšanai u.c. Atkarībā no dzīves līmeņa vēlamais apjoms varētu būt 500-1000 eiro. Uzglabāt skaidrā naudā vai norēķinu kontā, kur līdzekļi ir pieejami uzreiz)
  2. Kredītu pirmstermiņa atmaksa ( Runa ir par visiem kredītiem, kas nav hipotekārais kredīts. Ir jāatmaksā visi patēriņa kredīti, jāizmaksā uz nomaksu ņemtie telefoni, datori un cita elektronika, tāpat lielākajā daļā gadījumu jāatmaksā auto kredīti. Sākam ar dārgāko jeb kredītu ar augstāko procentu likmi atmaksu)
  3. Vismaz 6 mēnešu izdevumu uzkrājumi (Tieši tā, izdevumu un nevis ienākumu. Ienākumiem vajadzētu pārsniegt izdevumus. Ja tiek saņemta alga aploksnē, kā rezultātā nebūs iespējams saņemt bezdarbnieka pabalstu, tad vajadzētu vismaz 12-18 mēnešu izdevumu uzkrājumus. Šajā gadījumā var izmantot krājkontu – līdzekļu vērtība nevar kristies un pieeja tiem ir salīdzinoši operatīva)
  4. Ieguldījumi, kuriem tiek piemērotas nodokļu atlaides (dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu, 3.pensiju līmenis. Sīkāk par šiem ieguldījumiem jau pavisam drīz sekos bloga ieraksts)
  5. Uzkrājumi bērnu izglītībai vai savu studiju kredītu atmaksa.
  6. Hipotekārā kredīta atmaksa (ja hipotekārā kredītā nav, tad var veikt uzkrājumu pirmajai iemaksai kredīta saņemšanai īpašuma iegādei un pēc tam attiecīgi veikt kredīta paātrinātu atmaksu)
  7. Investīcijas, t.sk. gan fondi, gan nekustamais īpašums un daudzi citi.

Kā redzat, lai nonāktu pie investēšanas ir jāveic ļoti liels darbs un jāizpilda vairāki soļi. Nereti šo soļu izpildīšana var aizņemt 5, 10 un pat vairāk gadus, atkarībā no pašreizējā finansiālā stāvokļa.

Minētie soļi ir attiecināmi uz vidusmēra cilvēku, kurš strādā algotu darbu un izmanto hipotekāro kredītu nekustamā īpašuma iegādei. Katra cilvēka gadījumā situācija būs atšķirīga, taču šos soļus var izmantot par vispārējo vidējo rādītāju. Sīkāk par katru no soļiem rakstīšu jau pavisam drīz, izmantojot gan hipotētiskus aprēķinus, gan praktiskus ieteikumus.

____________________________________________

Atruna:

1)Augstāk rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms kā aicinājums vai rekomendācija veikt vai neveikt kādas konkrētas investīcijas. Investīciju lēmumi ir katra paša ziņā.

2)Esmu algots darbinieks BlueOrange bankā. Atlīdzību par saites ievietošanu savā blogā nesaņemu. Konkrēto piedāvājumu esmu ievietojos, jo tirgū nav alternatīvu šādam produktam ar līdzvērtīgu riska profilu, un patiesi uzskatu, ka šis pašreiz ir labākais risinājums.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Nodokļu reforma un uzkrājumi: aprēķini

Pēc iepriekšējā raksta tapšanas Nodokļu reforma un uzkrājumi saņēmu vairākus jautājumus vai drīzāk lūgumu precizēt, kā tieši pasliktinās situācija uzkrājējam nodokļu reformas ietekmē.

Minēju, ka samazinās saņemamais ienesīgums, ja dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājumu minimālais termiņš tiek pagarināts. Tā ir!

Lai veiktu aprēķinus, izmantoju sekojošus pieņēmumus:

  • Dzīvības apdrošināšana tiek noslēgta uz termiņu, kas ļauj saņemt nodokļu atvieglojumus, 5 gadi esošajā variantā un 10 gadi pēc nodokļu reformas.
  • Personas gada ienākumi ir 12 000 eiro pirms nodokļu jeb 1 000 eiro mēnesī. Persona katru mēnesi iemaksā 10% no bruto algas dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu
  • Uzkrājuma ienesīgums 5% gadā
  • 1.5% komisija pie iemaksu veikšanas, 1% administrēšanas/pārvaldīšanas komisija gadā no uzkrājuma (min 2.13 eiro mēnesī)

Tālāk seko konkrēti aprēķini:

Dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu pēc šībrīža likumdošanas

Termiņš – 5 gadi. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis 23%.

Veicot iemaksas 100 eiro mēnesī, kopā pa 5 gadiem tiek iemaksāts 6 000 eiro. Tiek atgūts IIN 1 380 eiro apmērā, uzkrājuma ienesīgums pa 5 gadiem pēc komisiju nomaksas ir 527.39 eiro.

Tātad iemaksājot 6 000 eiro, beigās iegūstamā summa ir 7 907.39 eiro.

Realizētais gada ienesīgums (IRR) šajās scenārijā ir 10.88%.

Dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu pēc nodokļu reformas

Termiņš – 10 gadi. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis 20%.

Veicot iemaksas 100 eiro mēnesī, kopā pa 10 gadiem tiek iemaksāts 12 000 eiro. Tiek atgūts IIN 2 400 eiro apmērā, uzkrājuma ienesīgums pa 10 gadiem pēc komisiju nomaksas ir 2542.57 eiro.

Tātad iemaksājot 12 000 eiro, beigās iegūstamā summa ir 16 942.57 eiro.

Realizētais gada ienesīgums (IRR) šajās scenārijā ir 6.67%.

Secinājumi

Galvenā uzmanība šajos scenārijos ir jāpievērš realizētajam gada ienesīgumam (IRR). Pēc būtības tas atspoguļo gada ienesīgumu, kas ir gūts ieguldot uz minētajiem nosacījumiem.

Atšķirība ir liela – 4.21%

Cik liela nozīme ir šai atšķirībai?

Ja ieguldām 1 000 eiro uz 10 gadiem:

  • ar 6.67% ienesīgumu ieguldījums pieaugs līdz 1 907.32 eiro
  • ar 10.88% ienesīgumu ieguldījums pieaugs līdz 2 808.87 eiro

Nebūtu pareizi apgalvot, ka kāds mums būtu atņēmis šo 900 eiro atšķirību, taču nodokļu reformas rezultātā šāda iespēja tiek ierobežota. Šīs izmaiņas samazina šāda veida uzkrāšanas pievilcīgumu.

Man grūti saprast, kāpēc šajā gadījumā nebija skaļš banku un apdrošinātāju, kuri piedāvā šādu pakalpojumu, protests pret šo nodokļu reformas punktu.

Iespējams, šī pakalpojuma piedāvātāji cer un domā, ka lietotājs nerēķinās un inerces pēc turpinās izmantot piedāvājumu, kam ir samazinājies pievilcīgums.

No nākamā gada tie, kas saprot to, ka ilgtermiņā akciju tirgi pieaug un zina ka ilgtermiņā akciju tirgi ir spējuši nodrošināt ap 8% gada ienesīgumu, var sākt apsvērt ieguldīt akciju tirgos pa tiešo.

Bet par to citā rakstā…

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Nodokļu reforma un uzkrājumi

Jau kopš gada sākuma politiķi ir kaitinājuši sabiedrību ar nodokļu reformu un tās neskaitāmajām versijām. Šobrīd škiet, ka šis process ir noslēdzies un var aprakstīt, kā šīs izmaiņas ietekmēs uzkrājumus un investīcijas.

Te var iepazīties ar finanšu ministrijas sagatavotu infografiku

Šajā apskatā nefilosofēšu par reformas pareizību vai nepareizību, nediskutēšu par progresīvo IIN, par reinvestēto peļņu, utt. Aprakstīšu, kā nodokļu reforma ietekmēs tos uzkrājumu veidus, ko izmanto vai var izmantot lielākā daļa sabiedrības.

Runa ir par dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu un 3. pensiju līmeni.

Iepriekš katrā no šiem ieguldījumu veidiem varēja iemaksāt līdz 10% no bruto algas jeb kopā 20% un šim apjomam netiek piemērots IIN, attiecīgi par šo summu nākamajā gadā varēja saņemt nodokļu atmaksu.

Nodokļu reforma paredz, ka apjoms, par kuru var saņemt IIN atmaksu, nepārsniedz 10% no bruto algas vai 4000 EUR gadā, skaitot kopā gan iemaksas dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu, gan 3.pensiju līmeni.

Piemērs: Persona ar 10 000 EUR gada algu pirms nodokļiem līdz reformai varēja iemaksāt 1 000 EUR dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu un saņemt 230 EUR atmaksu, tāpat arī iemaksāt 1 000 EUR 3.pensiju līmenī un saņemt 230 EUR atmaksu. Kopā varēja ieguldīt 20% jeb 2 000 EUR un saņemt atmaksu 460 EUR. Pēc nodokļu reformas kopā var iemaksāt 10% jeb 1000 EUR un saņemt atmaksu 200 EUR (20% IIN ienākumiem līdz 20 000 EUR gadā).

Secinājums. Aktīviem krājējiem situācija ir pasliktināta.

Līdz šim dzīvības apdrošināšanas ar uzkrājumu līguma termiņam bija jābut vismaz 5 gadi, lai varētu saņemt nodokļu atmaksu. Reforma paredz šo termiņu palielināt līdz 10 gadiem.

Iepriekš vairākas reizes esmu rakstījis par dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu un pat aprakstījis piemērus. Esmu minējis, ka vairāki šā pakalpojumu sniedzēji iekasē augstas komisijas un IIN atmaksa nereti ir vienīgais iemesls veikt šādus uzkrājumus.

Kā termiņa pagarināšana ietekmē pakalpojuma pievilcību? Tā to samazina.

Lai nesarežģītu dzīvi ar smalkiem aprēķiniem, var rēķināt šādi. Iepriekš par to, ka naudas līdzekļus ieguldījām un iesaldējām uz 5 gadiem, saņēmām 23% atmaksu no summas. Izdalot uz 5 gadiem, gada ienesīgumu palielinājām par 4.6%. Tā ir vērā ņemama motivācija veidot uzkrājumu.

Pagarinot termiņu uz 10 gadiem un izmantojot iepriekšējā piemērā norādīto ienākumu apjomu 10 000 EUR, IIN atmaksa 20%, izdalot uz 10 gadiem, dod papilus ienesīgumu 2% gadā.

Ja pakalpojuma sniedzējs ņem 1.5% pārvaldīšanas komisiju gadā, tad ieguvums ir tikai 0.5% gadā, salīdzinot ar scenāriju, kurā paši varam ar zemām izmaksām veikt ieguldījumus līdzvērtīgos instrumentos.

Secinājums. Arī šis ieguldījumu veids ir padarīts nepievilcīgāks.

Ok, situācija ir pasliktināta, bet ko tad īsti darīt?

Ja uzkrājumu/ieguldījumu summas ir salīdzinoši nelielas, piemēram, līdz pāris tūkstošiem eiro gadā, tad ir jāturpina izmantot dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu un 3. pensiju līmenis.

Es ieteiktu visus 10% iemaksāt tajā pakalpojumā, kam ir īsāks termiņš līdz līdzekļu saņemšanai. 3. pensiju līmeņa uzkrājumu var saņemt no 55 gadu vecuma. Tātad:

  • ja esi jaunāks par 45 gadiem, 10% no bruto algas izdevīgāk ir iemaksāt dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu
  • ja esi vecāks par 45 gadiem, 10% no bruto algas izdevīgāk ir iemaksāt 3.pensiju līmenī

Rezumējot par uzkrājumiem/ieguldījumiem ar nodokļu atviegolojumiem, var secināt, ka situācija ir krietni pasliktināta. Turpmāk nāksies aizvien vairāk ieguldīt tādos ieguldījumu veidos, kas neparedz nodokļu atvieglojumus. Jāatzīmē, ka retail klientiem šādi instrumenti ir gaužām nepieejami augsto minimālo komisiju dēļ.

Tāpēc nāksies uzkrāt daudz vairāk norēķinu kontos, nesaņemot nekādus procentus, līdz tiek sasniegts pietiekami liels līdzekļu apjoms, lai iegādātos atsevišķus finanšu instrumentus.

Atruna: Augstāk rakstītais ir tikai un vienīgi mans personīgais viedoklis un nav uzskatāms kā aicinājums vai rekomendācija veikt vai neveikt kādas konkrētas investīcijas. Investīciju lēmumi ir katra paša ziņā.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Kā aiziet pensijā pēc 10 gadiem?

Īsā atbilde: Uzkrāt 66.5% no ienākumiem, ieguldīt ar 5% gada ienesīgumu. Lūdzu, pēc 10 gadiem var iet pensijā, saglabājot esošo dzīves līmeni.

Pirms runājam par matemātiku un skaitļiem, ir jātiek skaidrībā ar pensijas definīciju.

Iešana pensijā tādā sapratnē kā šobrīd ir kāds valstsvīru noteikts vecuma slieksnis, pēc kura ir atļauts vairs nestrādāt un saņemt pensiju no valsts pensiju sistēmas. Vēl Latvijā var priekšlaicīgi pensionēties dažādu profesiju pārstāvji vai doties izdienas pensijā. Taču ne par to ir šis raksts.

Agrā pensijā (early retirement) var doties arī 35 gadu vecumā. Šādā gadījumā došanos pensijā es definēju kā brīdi un materiālo stāvokli cilvēka dzīvē, kad cilvēks ir uzkrājis pietiekami lielu kapitālu un var izvēlēties nestrādāt, bet gan pārtikt no kapitāla ienākumiem. Nekas neliedz strādāt un lielākā daļa cilvēku, kas šādu soli sper, turpina strādāt vienā vai citā formā, vai vismaz būt sociāli ļoti aktīvi un dot savu pienesumu sabiedrībai, darot brīvprātīgo darbu, radot mākslu un nododoties savu hobiju īstenošanai.

Labi, definīciju esam noskaidrojuši. Tagad jāatbild uz jautājumu, kā tad īsti aiziet pensijā pēc 10 gadiem?

To var izdarīt vairākos veidos. Var laimēt loterijā (neiesaku), var uzbūvēt veiksmīgu biznesu un turpināt dzīvot no tā ienākumiem vai to pārdot (iesaku), var veidot uzkrājumus strādājot algotu darbu. Tieši par uzkrājumu apjomu no regulārajiem ienākumiem (lielākajā daļā gadījumu  – alga) šoreiz rakstīšu.

Noteicošais faktors tam, pēc cik gadiem varēs iet pensijā, ir izdevumu proporcija no ienākumiem. Jo zemāki izdevumi (augstāks uzkrājumu procents) no ienākumiem, jo agrāk var doties pensijā.

Parasti ir pieņemts runāt par uzkrājumu % no ienākumiem. Tiek apspriests, kāds tad ir optimālais uzkrājumu apjoms. 10%? 15%?

Vērtīgi ir paraudzīties no otras puses. Cik liela ir izdevumu proporcija attiecībā pret ienākumiem? Jo zemāks ir šis procents, jo mazāk mums ir jāuzkrāj nākotnē. Vizuāli tas ir attēlos šajā grafikā:

Stabiņu vērtība norāda uz izdevumu proporciju procentos pret ienākumiem. Atlikušie līdzekļi tiek ieguldīti ar 5% gada ienesīgumu (pēc nodokļiem). Skaitļi uz horizontālās ass norāda uz gadu skaitu, lai pie attiecīgā izdevumu/ienākumu % varētu doties pensijā. Aprēķini pieņem konstantu ienākumu un izdevumu līmeni visā periodā un neņem vērā inflāciju.

Ja uzkrājam 5% no saviem ienākumiem, tas nozīmē, ka tērējam 95% saviem ienākumiem un attiecīgo dzīves kvalitāti, visticamāk, vēlēsimies saglabāt arī dodoties pensijā. Ar šādu uzkrājumu līmeni līdz pensijai ir jākrāj 66 gadi. Principā ir jāstrādā visu mūžu un lielas atšķirības starp 0% un 5% uzkrājumiem nav.

Ja sekojam tipiskajam padomam uzkrāt 10% un attiecīgi iztērējam 90% no saviem ienākumiem, tad līdz pensijai jākrāj 51 gads. Ja cilvēks uzsāk darba gaitas 20 gadu vecumā, tad 71 gada vecumā var doties pensijā. Liela daļa cilvēku tā arī vada savas dzīves. Iztērē 90 % no ienākumiem, uzkrāj 10% un beidz strādāt sasniedzot pensijas vecumu vai pat mazliet vēlāk.

Ja palielinām uzkrājumu apjomu līdz 20% no ienākumiem, uzkrājumu termiņš sarūk līdz 37 gadiem. Uzkrājot 50% no ienākumiem jeb pusi un tērējot tikai pusi no ienākumiem, līdz pensijai būs tikai 17 gadi. Ja sākam 20 gadu vecumā, 37 gados jau beidzam strādāt naudas dēļ un pievēršamies interesantākām un patīkamākām nodarbēm un ļaujam uzkrātajam kapitāla nodrošināt regulārus ienākumus.

Kā jau minēju īsajā atbildē, lai aizietu pensijā pēc 10 gadiem ir jāuzkrāj 66.5% no ienākumiem un jātērē tikai trešdaļa no ienākumiem. Ceru, ka matemātika ir skaidra.

Jau jūtu un redzu komentārus, kuros teikts: “Tas viss ir skaisti, bet kā to realizēt mazo algu saņēmējiem?” Godīga atbilde ir: “Nekā!”

Uzkrāt 2 trešdaļas no ienākumiem var persona ar salīdzinoši augstu ienākumu līmeni, jo izdevumiem ir nosacīta “grīda”, zem kuras palīst ir grūti.

Savukārt salīdzinoši augsto algu saņēmējiem šai vajadzētu būt vielai pārdomām. Piemēram, ar 1 000 eiro algu mēnesī pēc nodokļiem pastāv diezgan plaša potenciālo izdevumu proporcijas amplitūda. Ja teiksiet, ka nevarat izdzīvot ar 500 eiro mēnesī, t.i. uzkrāt 50% no ienākumiem, tad ko teikt minimālās algas saņēmējiem vai Latvijas vidējam pensionāram? Tātad izdzīvot var. Tālāk jau viss ir atkarīgs no vēlmēm nodrošināt noteiktu dzīves līmeni.

Jāpiebilst, ka ar šo rakstu es neaicinu visus kļūt par skopuļiem un netērēt nekur un neko, veikt uzkrājumus un pēc iespējas doties agrākā pensijā. Es aicinu apsvērt dažādās iespējas, padomāt par saviem tēriņu ieradumiem un par nākotnes plāniem.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Cik naudas vajag, lai aizietu pensijā?

Pirms sāku rakstu jāatzīmē, ka runāju no savu vienaudžu skatupunkta, t.i. sākot no agriem divdesmitgadniekiem līdz solīdiem trīsdesmitgadniekiem.

Jāatzīst, ka es Latvijas pensiju sistēmai tā īsti neuzticos. Manuprāt, 1.pensiju līmenis agrāk vai vēlāk bankrotēs demogrāfisko procesu ietekmē. 2.pensiju līmenī uzkrātos līdzekļus piespiedu kārtā ir jāiegulda kādā no piedāvātajiem plāniem ar nepievilcīgām komisijām un, maigi sakot, ne pārāk labu investīciju atdevi. 3.pensiju līmenī līdzekļus neuzkrāju, jo pat ar nodokļu atmaksas sniegtajām priekšrocībām to zemā atdeve un augstās komisijas padara šo produktu pilnīgi un galīgi nepievilcīgu, ja termiņš līdz iespējai līdzekļus saņemt pārsniedz 5-10 gadus.

Ko darīt?

Rūpēties pašam par sevi.

Labi, tas tā kā ir skaidrs, taču cik daudz naudas vajag un kā līdz tai tikt?

Sāksim ar to, cik daudz naudas vajag. Tas ir atkarīgs no “apetītes” jeb tēriņu apmēra. Pieņemsim, ka ir vēlme saņemt pensiju 600 eiro apmērā (vairāk nekā 2 reizes lielāka nekā vidēji no jauna pieškirtā pensija 2017.gada 1.ceturksnī). Gadā tie ir 7200 eiro.

Rietumu pasaulē pastāv uzskats, ka drošs investīciju izņemšanas līmens (safe withdrawal rate) ir 4% gadā. 7200 ir 4% no 180 000. Tātad ar 180 000 eiro vērtu investīciju portfeli vajadzētu spēt nodrošināt pensiju līdz pat mūža beigām.

Jāpiemin, ka līdz šim brīdim apzināti neesmu pieminējis inflāciju. Ilgtermiņa inflāciju pieņemsim 3% apmērā. Pieskaitot pie 4% izņemšanas likmes klāt inflācijas 3% sanāk, ka investīciju atdevei jābūt 7% gadā.

Zemo procentu likmju laikmetā tas liekas augsts ienesīgums, taču ilgtermiņā akcijas vidēji sniedz apmēram 8% gada ienesīgumu. Ja vēl uzkrāšanas periodā izmanto pieejamās nodokļu atlaides, piemēram dzīvības apdrošināšanu ar uzkrājumu, tad šāds 7% gada ienesīgums nav pārspīlēti augsts.

Tātad zinām, ka nepieciešami 180 000 eiro un plānojam gada ienesīgumu 7% apmērā. Cik ilgi ir jākrāj un jāinvestē, lai pie šādas summas tiktu?

Ja uzkrāj 100 eiro mēnesī ar gada ienesīgumu 7%, 180 000 eiro uzkrājuma sasniegšanai būs nepieciešami 36 gadi. Ja sāk 30 gadu vecumā, tad 66 gadu vecumā varēs sākt saņemt no sava uzkrājuma 600 eiro mēnesī. Tiesa, 600 eiro pēc 36 gadiem nebūs ne tuvi tik vērtīgi, kā tie ir šobrīd. Šis ir vienkāršots aprēķins, lai attēlotu idejas pamatdomu. Lai sasniegtu vēlamo mērķi, katru gadu būtu jāpalielina uzkrājumu apjomi.

Varbūt jautāsiet, kāpēc aprēķiniem ir pievienots 1000 eiro mēnesī uzkrājums, ja ir mērķis saņemt 600 eiro mēnesī? Šeit parādās princips, ka ne vienmēr ir jāiztērē visi saņemtie ienākumi un uzkrājumu apjoms var būt ne tikai 10% no ienākumiem, bet arī krietni augstāks procents. Par to plašāk citā ierakstā.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Pietiek izplatīt muļķības!

Pēdējās dienās manīju, ka cilvēki dalās ar šādu attēlu(autoru nezinu):

Ja tas ir domāts tikai kā jociņš? Man tas neliekas diez ko smieklīgs.

Ja cilvēki tā patiešām domā un to uztver nopietni, tad pēc maniem novērojumiem šādi domā divas cilvēku kategorijas:

  1. Vāji, nespējīgi un čīkstulīgi ļautiņi, kuriem vienmēr viss ir slikti, kurus vienmēr visi apceļ un kuri sevi nemaz tā īsti neciena.
  2. Cilvēki, kas vēl pēc 26 gadiem nav sapratuši, kāda režīmā un ekonomiskajā sistēmā mēs dzīvojam. Atgādinu, ka dzīvojam demokrātiskā valstī kapitālismā.

Sevi cienoši un sistēmu saprotoši cilvēki saprot, ka valdība nevienu nevar žmiegt vai žņaugt. Valdība ir tikai rīks pilsoņu rokās, kā nodrošināt tautas vajadzības, t.sk. likumdošanu, drošību, izglītību, medicīnu, pensijas, infrastruktūru u.c.

Tātad valdība pēc būtības strādā valsts pilsoņu interesēs. Ja pilsoņi uzskata, ka valdība vairs nerīkojas to interesēs, tāpēc kā jau demokrātijā pastāv vēlēšanas, kurās var ievēlēt citus cilvēkus, kuri precīzāk īstenos pilsoņu intereses.

VID arī nevienu nežņaudz. VID ir tikai rīks valdības rokās, lai iekasētu līdzekļus, par kuriem īstenot tautas pieprasītās intereses.

Ne VID, ne valdība nav kaut kādas mistiskas iestādes, kas iekasē naudu un patur sev. Šī nauda tiek iztērēta pilsoņu vajadzībām, jau iepriekš minētajai izglītībai, medicīnai, infrastruktūrai utt.

Jā, kaut kādās vietās eksistē neefektivātes, birokrātija, ir atrodami darboņi ar sliktiem nodomiem, taču tas reāli ir pavisam neliels procents no visas lielās iekārtas. Ja šādas lietas manām, ir jāuzņemas pilsoniskā iniciatīva un jārīkojas lietas labā vai, ja pietrūkst drosmes, jāklusē.

Bankas arī nevienu nežņaudz. Jā, šodien bez bankas konta un maksājumu kartes dzīvot ir gandrīz neiespējami. Taču tie arī ir vienīgie pakalpojumi “bez kuriem nevar dzīvot”. Te jāpiebilst, ka ir bankas, kas tieši šos pakalpojumus nodrošina bez maksas vai par nelielām naudiņām, piemēram 1 eiro mēnesī. Tas arī viss. Vairāk bankas nevienu nežņaudz.

Neviens nav spiests uz banku iet ņemt kredītu. Tad, kad rodas problēmas ar kredīta atmaksu, tad sākas problēmas. Taču, ja kredītu nepaņem, tad problēmām nevajadzētu būt, neskaitot pašu klientu neapdomīgās rīcības radītas sekas.

Ar šo visu vēlos teikt, ka sevi cienošs un loģiski domājošs cilvēks apzinās, kādā režīmā un ekonomiskajā sistēmā viņš dzīvo. Viņš saprot, ka nekas nav par brīvu. Ja kaut ko nodrošina valsts, tad par to ir jau samaksāts caur nodokļiem, tātad atkal nekas nav par brīvu.

Jāpiebilst, ka cilvēki mēdz aizmirst šādu sakarību:

Vairāk pakalpojumu no valsts = vairāk nodokļi

Tātad, jo vairāk sagaidām no valsts, jo vairāk nodokļi jāiekasē. Piemēram, ja gribam augstākas pensijas esošajiem pensionāriem, tas nozīmē augstākas sociālās iemaksas strādājošajiem, utt.

Es neattaisnoju ne esošo valdību, ne tās politiku, norādu tikai uz to, ka šādu muļķīgu bildīšu publicēšana maldina citus un lieki tracina cilvēkus, lai arī tā nebūt nav un alternatīvas netiek piedāvātas.

Ceru, ka mana bloga lasītāji, kas rūpējas par savām finansēm un finansiālo drošību, to visu saprot un apzinās. Ceru, ka bloga lasītāji nav čīkstētāji un muļķību gvelzēji, bet gan darba darītāji un labu lietu iniciatori.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Vai Tu esi gatavs krīzei?

Kad būs nākamā krīze? Nezinu! To tā pa īstam nezina neviens. Ja būtu kāda speciālistu grupa, kas spētu precīzi noteikt kad un kāpēc būs krīze, tad šie iemesli tiktu atrisināti un krīze nebūtu vai vismaz tiktu atlikta uz tālāku nākotni.

Nav zināms, kad būs krīze, tomēr skaidrs ir tas, ka krīze būs!

Agrāk vai vēlāk tā vienmēr pienāk. Kopš iepriekšējās krīzes ir pagājuši 8-9 gadi. Iepriekš periodu ilgums starp krīzēm nav bijis konstants, taču vidēji 7-8 gadi ir nepieciešami, lai nobriestu apstākļi nākamajai krīzei.

Atkārtoju, es nezinu, kad būs krīze un to tā īsti nezin arī neviens cits. Ir iespējams, ka šobrīd esam augstākajā punktā un pēc pāris mēnešiem esam jau ļoti dziļā krīzē, tāpat ir iespējams, ka turpināsim rullēt un nākamo krīzi vēl neredzēsim vairākus gadus.

Tātad krīzei ir jābūt gatavam jebkurā brīdī. Vai vismaz ir jāuzlabo sava gatavības pakāpe krīzes pārvarēšanai. Dzīvot tikai šodienai un plānot, ka par nebaltām dienām sāks domāt, kad dzīve būs labāka, nav labs risinājums.

Jāatzīst, ka esmu diezgan pesimistiski noskaņots un uzskatu, ka nākamā krīze būs daudz sāpīgāka nekā iepriekšējā. Līdz ar to ir jārēķinās ar vairākām lietām:

  • Kad sāksies krīze, vairs nevarēs pa fikso pārdot savu nekustamo īpašumu par mazliet zemāku cenu. Ja tiešam vajadzēs pārdot, tad būs jāpārdod par krietni zemāku cenu.
  • Kad sākas krīze, tad gandrīz visa ekonomika apstājas. Turpina darboties pamatvajadzības nodrošinošie biznesi.
  • Nevar paļauties uz mazajiem blakus darbiņiem, arī tie var ļoti strauji apstāties
  • Kādu brīdi ar katru dienu liksies, ka ekonomika krīt dziļākā bedrē. Kādam tas tā liksies vien pāris mēnešus, citam tas tā liksies vairākus gadus.
  • Kādā brīdī krīze itkā nemanot beigsies. To nebūs izbeigušas politiķu darbības. Brīvā tirgus rezultātā pieprasījums un piedāvājums būs nostabilizējies un viss pamazām sāks nostāties savās vietās.
  • Daudzi būs zaudējuši īpašumus, jo bija uzņēmušies pārlielu lielas saistības. Bankas būs piedzīvojušas zaudējumus, izsolēs sapirkušas atņemtos īpašumus un sāks jau kalt plānus to pārdošanai.
  • Un te jau būsim nonākuši cikla sākumpunktā. Vēl šodien vairākas bankas mēģina pārdot krīzes laikā atņemtos īpašumus, taču tie iepriekš bija tik ļoti pārvērtēti un bankas negribēja ciest zaudējumus, tādēļ bija gatavas šos īpašumus turēt pat 8 gadus.

Kā sagatavoties krīzei? Es ieteiktu vēlreiz iepazīties ar rakstu Pirmie soļi

Ja esi izpildījis pirmos trīs soļus, vari uzsist sev uz pleca un būt lepns par to, ka pamatplāns ir izpildīts un īslaicīga krīze tevi nesagraus finansiāli. Virzoties uz priekšu un pamazām pildot nākamos soļus, gatavība krīzei tikai turpina uzlaboties.

Protams, krīzē glābiņš būs uzkrātie līdzekļi. Ja esi ievērojis manis minētos soļus, tad sākotnēji problēmām nevajadzētu būt, jo brīvie līdzekļi tika uzkrāti kontos, kurus krīze īpaši neapdraud. Citādāk ir investīcijām.

Ja esi aktīvi investējis akcijās un akciju indeksos, tad jau investīciju veikšanas brīdī ir jāsaprot, ka tās ir ilgtermiņa investīcijas un krīzes brīžos to vērtība var ievērojami kristies. Attiecīgi, diez vai gribēsies šīs pozīcijas likvidēt un piefiksēt zaudējumus.

Arī turīgiem un ļoti turīgiem cilvēkiem krīze nebūs viegls periods, jo šajā laikā aktīvu vērtība var ļoti strauji kristies. Kāds no biznesiem var apstāties pavisam un kāds cits pieprasīt tik daudz līdzekļus tā uzturēšanai, ka var nākties daļu aktīvu pārdot ar lieliem zaudējumiem.

Taču no otras puses krīze ir lielo iespēju laiks. Krīzes laikā parasti ir iespējams iegādāties krietni lētāk aktīvus, kurus citi steidz dažādu iemeslu dēļ pārdot, nereti par ļoti pievilcīgām cenām.

Rezumējot, no krīzes nevajag baidīties. Krīzei ir jābūt gatavam, lai kad arī tā atnāktu. Un labākajā gadījumā jāspēj izmantot krīzes sniegtās iespējas.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Laiks ir nauda

Laiks ir nauda – tā nereti mēdz aizbildināties, lai pārtrauktu sarunu un izrādītu savu aizņemtību, tomēr šajā frāzē slēpjas daudz kas vairāk.

Runa nav par konsultantiem apmaksājamajām stundām, kur tiešā vārda nozīmē laiks ir nauda, jo ar katru nākamo minūti vai stundu maksājamā summa pieaug.

Šoreiz gribu apspriest to, cik laika mēs pavadām strādājot un kā mēs tērējam nopelnītos līdzekļus. Mēs strādājam, lai nopelnītu. Nopelnīt gribam, lai naudu iztērētu un nopirktu sev nepieciešamos pakalpojumus un preces. Naudas pelnīšana, nav svarīgi vai strādājot algotu darbu vai nodarbojoties ar uzņēmējdarbību, aizņem laiku. Tātad varam izvirzīt sekojošu vienādojumu:

Laiks = Nauda

Ne velti vairums darbinieku ir noteikta algas likme par stundu. Citiem ir noteikta mēnešalga, kas, strādājot pilnu slodzi, paredz samaksu par darba dienu skaitu mēnesī x 8 stundas dienā. No naudas pelnīšanas puses viss ir skaidrs. Ikviens saprot, ka lai nopelnītu 100 eiro ir jāstrādā 10 stundas ar  likmi 10 eiro stundā vai 20 stundas ar likmi 5 eiro stundā.

Taču kā ir ar naudas tērēšanu? Parasti šādās kategorijās cilvēki nemēdz domāt.

Piemēram, cik daudz laika ir jānostrādā, lai atļautos ikmēneša izdevumus personīgajām auto, jaunam telefonam, dzīvokļa īrei, apģērbam, izklaidēm?

Aprēķins ir gaužām vienkāršs. Ērtības labad pieņemsim, ka mēnesī vidēji ir 21 darba diena, 8 stundas darba dienā jeb kopā 168 darba stundas mēnesī. Ar šiem skaitļiem jau varam sākt apskatīt dažādas situācijas.

2017.gada martā vidējā alga valstī bija 920 eiro pirms nodokļu nomaksas jeb 647.82 eiro pēc nodokļu nomaksas personai bez apgādājamajiem. Stundas likme sanāk 3.86 eiro. Dienas likme ir 30.85 eiro.

Tagad varam brīvi izvēlēties visdažādākās preces un pakalpojumus, lai aprēķinātu, cik daudz ir jāstrādā vēlamās preces vai pakalpojuma iegādei.

Piemēram, iPhone 7 ar 128gb atmiņu. Solīds un iekārojams telefons, cena pie viena no operatoriem, pērkot uzreiz, sastāda 899 eiro. Lai iegādātos šo telefonu, personai ar aprēķināto vidējo algu ir jānostrādā 232.9 stundas jeb 29,14 darba dienas jeb 1.39 mēneši. Maz tas, vai daudz, lai vērtē katrs pats.

Ja telefons tiek mainīts ik pēc 2 gadiem, tātad katri 1.39 mēneši katrā 2 gadu ciklā ir jānostrādā tikai, lai iegādātos šādu telefonu.

Ja ar šādu atalgojumu persona izvēlas iegādāties auto un tā ikmēneša uzturēšanas izdevumi (kredīta maksājums, degviela, apkope u.c.) sastāda 325 eiro, tātad aptuveni pusi no mēneša ir jāstrādā tikai auto dēļ.

Tā kā aprēķinu metodika ir vienkārša, tad katrs pats var parēķināt cik daudz laika ir jāstrādā, lai iegādātos kāroto pakalpojumu vai preci. Ar trīs reizes lielāku algu par valstī vidējo, minētā iPhone iegādei būs jānostrādā 77.63 stundas jeb 9.71 dienu jeb 0.46 mēnešus. Atkal, daudz tas vai maz, lai vērtē katrs pats.

Ikdienā, veicot lielākus un mazākus pirkumus, šādi reti kurš domā. Nemudinu atteikties no kārotām lietām, taču aicinu parēķināt, cik daudz savas ierobežotā dzīves mūža laika tiek pavadīts darbā, lai konkrēto lietu vai pakalpojumu iegādātos. Neviļus var nonākt pie secinājuma, ka daudzas lietas nav tā vērtas un, iespējams, laiks ir jāpavada citās nodarbēs.

____________________________________________

Lai nepalaistu garām jaunākos rakstus, pieraksties uz e-pastu saņemt iknedēļas newsletter. To var izdarīt lapas labajā pusē (uz datora) vai lapas pašā apakšā (telefoniem draudzīgajā versijā)

Dalies ar rakstu un komentē to šeit:

Pirkt vai īrēt

Smags temats. Katrs uzskata, ka viņa viedoklis vai uzskats par šo tematu ir pareizākais. Es nemēģināšu pierādīt viena vai otra variantu pareizuma pārākumu. Drīzāk izklāstīšu argumentus, kas būtu jāņem vērā, ja ir jāizvēlas īrēt vai pirkt.

Jāatzīmē, ka īrēšanai vai pirkšanai apskatu vienu un to pašu dzīvokli. Ja varat noīrēt augstākas klases dzīvokli, bet nopirkt varat zemākas klases dzīvokli, tad spēles noteikumi pilnībā mainās.

Kādas ir īrēšanas priekšrocības?

  • Zemākas sākotnējās izmaksas, t.i. pirmā un pēdējā mēneša īres maksas samaksa pie līguma noslēgšanas noteikti būs zemāka nekā īpašuma iegādes cena vai, pērkot īpašumu kredītā, pirmā iemaksa.
  • Mobilitāte. Jebkurā brīdī var nomainīt dzīvesvietu. Ieej sludinājumu portālā, atrod dzīvokli un pēc pāris dienām jau ievācies. Tas ir īpaši svarīgi, ja esi karjeras sākumposmā un pietiekami regulāri maini darba vietas. Arī 2 gadu intervāli ir regulāri. Jā, iespējams neatgūsi iemaksāto depozītu, bet tā ir salīdzinoši neliela bēda.
  • Nav jāuztraucas par dzīvokļa un tā aprīkojuma nolietojumu. Ja nepatīk, maini dzīvokli.
  • Īres cenas mainās tirgus apstākļu iespaidā. Krīzēs vai laikos, kad ir zems pieprasījums, var pieprasīt īres maksas samazinājumu. Ja ņemts kredīts, tad uz tādu lietu cerēt nevar. Ja izīrētājs atsakās samazināt īres maksu, var mainīt uz citu dzīvokli.

Īrēšanas trūkumi:

  • Var gadīties situācija, ka ir jāmaina dzīvesvieta ne savu vēlmju dēļ jeb dažādu iemeslu dēļ izīrētājs lauž īres līgumu.
  • Īres cenas mainās tirgus apstākļu iespaidā. Ja īres cenas vairākus gadus pieaug, visticamāk, arī tev nāksies maksāt augstāku īri vai nu tajā pašā dzīvesvietā vai arī nāksies meklēt jaunu dzīvesvietu par augstāku samaksu.
  • Īrējot netiek radīta aktīvu bāze. Būtībā viss īres maksājums ir izmaksas, ko nekādā veidā nākotnē nevar atgūt.

Pirkšanas priekšrocības:

  • Stabilitāte. Visnozīmīgākais ieguvums. Esi nopircis savu mājokli un rēķinies ar to, ka tajā dzīvosi ilgstoši. Pats izvēlies tā iekārtojumu un aprīkojumu.
  • Ja mājoklis tiek iegādāts uzreiz samaksājot visu summu, tad vienīgās izmaksas ir komunālo pakalpojumu rēķini un nekustamā īpašuma nodoklis.
  • Tiek radīta aktīvu bāze. Nopērkot uzreiz, īpašums ir aktīvs. Pērkot kredītā aktīva vērtība tavā bilancē pieaug veicot ikmēneša maksājumus.

Pirkšanas trūkumi:

  • Nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi iegādei.
  • Ja tiek īpašums tiek iegādāts kredītā, rodas paaugstināts risks un stabilitātes ilūzija. Pastāv risks zaudēt izveidotos aktīvus. Piemēram krīzē 2008.gadā daudz cilvēki pazaudēja savas pirmās iemaksas 10-20% un vairāk % apmērā, jo īpašumiem strauji kritās cenas un kredītņēmēji, nespējot segt ikmēneša maksājumus, zaudēja īpašumu.
  • Ar vairāku gadu intervālu ir jāatjauno mājokļa stāvoklis un aprīkojums.
  • Ierobežota mobilitāte.

Kā redzams īrēšanai un pirkšanai ir gan priekšrocības, gan trūkumi. Esmu uzskaitījis tikai dažus no neskaitāmiem argumentiem par vai pret konkrēto izvēli.

Es uz izvēli starp īrēšanu vai pirkšanu skatos no dzīves stadijas prizmas. Ar dzīves stadiju saprotot nevis vecumu, bet gan ģimenes stāvokli un iekšējo noskaņojumu.

Ja cilvēks ir bez bērniem, tad es priekšroku dodu īrēšanai. Var salīdzinoši brīvi un ātri mainīt dzīvesvietu atkarībā no darba vietas atrašanās vietas.

Ja ir uzsākta ģimenes veidošana un ir pieteikušies vai tiek plānoti bērni, tad es priekšroku dotu mājokļa iegādei. Tā var piefiksēt noteiktu dzīves vietu, izvēlēties skolu tuvumu bērnu izglītībai. Iekārtot savu mājokli pēc vajadzībām. Mazāk uztraukties par bērnu pastrādātajiem nedarbiem un sabojāto inventāru. Tāpat arī ģimenei ar bērniem pārvākšanās ir daudz lielāks stress un slogs.

Viens no svarīgākajiem aspektiem cilvēka dzīvē ir laiks. Laiks pats par sevi ir ļoti nozīmīgs un dārgs faktors. Ja esi īrētājs, tad vari izvēlēties dzīvot tuvāk savam darbam un ietaupīt ceļā pavadīto laiku. Ja nomaini darba vietu uz citu pilsētas rajonu vai pat citu pilsētu, tad bez lielas bēdas vari mainīt īrējamo mājokli un atkal dzīvot tuvāk darba vietai.

Ja esi iegādājies dzīvokli, un sanāk nomainīt darbu uz tādu, kas atrodas tālu no mājām, tad rodas papildus izmaksas. Izmaksas ir ne tikai par transportu, bet arī jau pieminētais laiks.

Piemēram, cilvēks ir iegādājies dzīvokli Purvciemā un strādā 5 minūšu gājiena attāluma. Notiek kaut kādas izmaiņas un to rezultātā jaunā darba vieta pēkšņi atrodas Imantā. Iepriekšējais 5 minūšu gājiens pārvēršanas stundas braucienā ar sabiedrisko transportu vai 40 min braucienā ar savu auto. Sabiedriskais transports ir izmaksas, savs auto ir vēl lielākas izmaksas. Loģiska rīcība būtu mainīt dzīves vietu, ja esi bez bērniem. Taču, ja dzīvoklis jau ir nopirkts, tad to finansiāli un morāli var būt grūtāk īstenot.

Nu labi, esmu uzskaitījis daudz un dažādus faktorus. Viegli ir runāt par šiem faktoriem, ja nav jāizdara izvēle un jāizvēlas kāds no konkrētiem variantiem.

Kā rīkojos es?

Man bērnu nav. Ir liela brīvība dzīvesvietas izvēlei. Darbs atrodas pilsētas pašā centrā. Dzīvokli īrēju.

Agrāk biju izvēlējies lētāku dzīvesvietu tālāk no darba vietas mikrorajonā (45-60 min ceļš līdz darba vietai ar sabiedrisko transportu jeb 1h 30 min līdz 2h dienā pavadīju ceļā). Papildus tam biju iegādājies auto brīvdienu izklaidēm.

Šobrīd dzīvoju pilsētas centrā pāris minūšu gājiena attālumā no darba vietas. Katru dienu tiek ietaupītas līdz pat 2 stundas laika, ko citādāk nāktos pavadīt transportā. Auto pārdevu un šobrīd pēc vajadzības pārvietojos ar taksi.

Kopējas izmaksas abos variantos ir +/- vienādas. Galvenā atšķirība ir ietaupītais laiks.

 

Vienas pareizas receptes izvēlei starp pirkt vai īrēt nav. Tāpat arī nav vienas pareizas receptes par to, kur pirkt vai īrēt. Kādam būs svarīgs dabas tuvums, tātad ne pilsētas dzīve. Kādam būs svarīgāks laiks, tātad ārpus pilsētas dzīvesvieta atkrīt.

Mans ieteikums ir veikt nopietnas pārdomas un aprēķinus pirms dzīvesvietas izvēles. Rēķinot ne tikai īrēšanas vai pirkšanas izmaksas, bet arī citus saistītos faktorus, t.sk. ar sabiedrisko transportu saistītās izmaksas un auto iegādes un uzturēšanas izmaksas, tāpat arī rēķināt patērēto laiku un to, ko būtu iespējams paveikt šajā laikā.