Neko nedarīt

Bij’ tāda  adekdote:

Sēž zem palmas bezpajumtnieks, tam pienāk klāt biznesmenis. Abi uzsāk sarunu par dzīvi. Biznesmenis stāsta, cik tam veiksmīgs uzņēmums, cik ilgi un daudz tas strādājis, lai varētu atbraukt atpūsties, vienkārši sēdēt zem palmas, neko nedarīt un baudīt sauli, jūru un skatus. Uz ko bezpajumtnieks atjautā – kādēļ tad tā jāstrādā? Es tāpat sēžu zem palmas, neko nedaru un baudu jūru, sauli.

Neko nedarīt – viens no mērķiem, uz ko cilvēki tiecas. Sapelnīt “lielo naudu”, neko nedarīt un baudīt dzīvi.

Anekdotē abi personāži neko nedara, taču viņu “neko nedarīt” ir atšķirīgi. Jā, abi tajā brīdī bauda sauli, jūru un skatus un neko nedara, bet te arī beidzas viņu kopīgais.

Bezpajumtnieks ir izdarījis izvēli neko nedarīt un vērot sauli un jūru. Viņš var izvēlēties vēl dažas līdzīgas darbības, piemēram, gulēt zem citas šķirnes koka vai sēdēt klajā laukā, vai stāvēt pilsētas laukuma vidū, vērot skatus un neko nedarīt. Taču pie tā viņa izvēles brīvība “lielos vilcienos” beidzas.

Turpretī biznesmenim izvēles brīvība ir krietni plašāka. Viņš var ne tikai darīt to pašu, ko var darīt bezpajumtnieks, bet var aizceļot uz citu pludmali citā pasaules malā, var aizceļot uz citu klimata zonu un paraudzīties uz mūžīgo sasalumu, var nogaršot visu, ko vien sirds kāro, var ar saviem līdzekļiem atbalstīt savu bērnu un radinieku izglītošanos, attīstību un uzlabot to dzīves apstākļus, var nodoties labdarībai un palīdzēt tiem, kam palīdzība ir nepieciešama visvairāk.

“Neko nedarīt” var izpausties dažādi. Bezpajumtnieka gadījumā nekā nedarīšana ir iespējama tikai tik ilgi, kamēr neko nedara. Ja gribas ko mainīt, tad ir jābeidz neko nedarīt un jāķeras klāt pie darīšanas. Biznesmenim nekā nedarīšana ir tikai viena no izvēles iespējām.

Runa ir par izvēles iespējām. Ja nekā nedarīšana ir vienīgā iespēja, tas neder. Ja nekā nedarīšana ir tika viena no daudzām laika pavadīšanas iespējām, lūk tas ir mērķis, ko ir vērts apdomāt.